Saruna ar skolotāju Agnesi Inesi Pakalni

Cilvēka dzīvesgājumu secīgi savirknē viņa jubilejas, no kurām tieši jaunas desmitgades sācējas ir visnozīmīgākās. Skolotājai Agnesei Inesei Pakalnei 27.oktobrī ir skaista un nozīmīga jubileja – 70 gadi. Lielu daļu no savas dzīves, precīzāk, 46 gadus, viņa ir veltījusi Rūjienas vidusskolai un vēl joprojām turpina to darīt, ieguldot nesavtīgu un rūpīgu darbu. Tik daudziem mūsu skolas absolventiem skolotāja Agnese palīdzējusi pilnveidot matemātikas gudrības. Suminot jubilāri, 12.klases vispārizglītojošā virziena skolēni piedāvā interviju ar SKOLOTĀJU par atmiņām, kas saistās ar dažādiem dzīves pieturpunktiem, par ceļu līdz mūža darbam un pieredzi tajā.

Mēs uzskatām, ka bērnība ir laiks, kad bērns spēlējas un priecājas par dzīvi. Katram ir savas bērnības atmiņas, un tās mēdz būt ļoti atšķirīgas. Kur un ar ko Jūs pavadījāt bērnību un kāda tā bija?

       Par savu bērnību varu teikt to, ka tā bija ļoti skaista. Bērnību esmu pavadījusi Valkas rajonā, Aumeistaros, kopā ar savām māsām. Es esmu vecākā, tad nāk māsa Daina  un māsa Līga. Tur, kur es dzīvoju, nebija elektrības. Mēs sēdējām un strādājām pie petrolejas lampām. Kad man bija 8 gadi, pārcēlāmies uz citu vietu, jo tik dziļos laukos, kādos mēs dzīvojām, nu noteikti elektrības nebūtu vēl ilgi.

Kādas spēles spēlējāt?

Tā kā mēs bijām tālu prom no citiem, tad spēlējāmies pašas savā starpā un ar vecmāmiņām. Viņas mums stāstīja visādus interesantus stāstus. Īstenībā visas dzīves gudrības, ko esmu sasmēlusies, ir no vecmāmiņām. Viņas bija mūsu galvenie rotaļu biedri.

Kādi bija pienākumi?

Mans pirmais pienākums saistās ar zirgiem.  Sākumā tā bija zirgu atvešana mājās, aizvešana uz aplokiem. Tālāk arī visi citi darbi. Tā kā mammīte strādāja fermā, ātri sāku iet ganos. Būt ganam nemaz nebija tik viegli. No rīta izdzinu gotiņas ārā, viņas dāsni paēda, un tad ap kādiem deviņiem desmitiem gotiņām bija “pīppauze”. Viņas gulēja, man arī nāca miegs, un es, piespiedusies pie gotiņām, lai būtu siltāk, arī aizmigu. No ganu gaitām ir arī bēdīgas atmiņas, kad es, cieši aizmigusi, nepamanīju, ka gotiņas ir aizbēgušas un izpostījušas dārzu. Tad tētis bija ļoti dusmīgs un es par to dabūju kārtīgu brāzienu ar bērzu žagariem.   Tā kā biju vecākā, man bija jāpieskata māsas. Nedomājiet, ka man patika tās māsas pieskatīt!

Skolas gaitu uzsākšana vienmēr ir bijis satraucošs un nozīmīgs notikums katra pirmklasnieka un viņa vecāku dzīvē. KurJūs uzsākāt savas pirmās skolas gaitas?  Vai Jūs atceraties, kāds bija Jūsu pats pirmais septembris ?  

Mācības uzsāku Valkas rajona Priežkalnu pamatskolā 1958./59.m.g. Skola atradās vienā no barona fon Vulfa muižas ēkām. Uz skolu es braucu ar zirgu, turot rokā lielu asteru pušķi. To es ļoti labi atceros. Es skolu ļoti gaidīju un īpaši nesatraucos, jo  biju diezgan gatava uzsākt mācības.

Kas Jūs pavadīja uz skolu un kāds bija Jūsu apģērbs šajā tik nozīmīgajā dienā?  

Uz skolu mani pavadīja mamma. Saģērbusies es biju tumši zilā kleitiņā ar garām piedurknēm un lielu apkakli  ar žabo priekšā. Bija  arī balts priekšautiņš ar  tādiem spārniņiem.

Kādas atmiņas Jūs saista ar šo skolu?

Kad mammīte mani aizveda uz skolu, tad audzinātāja uzreiz arī pārbaudīja, ko es protu. Pēc īsas pārbaudes viņa teica: „Tev, bērns, jau vajadzētu  uzreiz iet 2. klasē.” Skolas laikā dzīvoju internātā. Istabiņas bija diezgan lielas, jo bijām desmit vienā istabiņā. Klasē mēs bijām 12 skolēni. Jāsaka, ka tā priekš lauku skolas bija diezgan liela klase. Ar lasīšanu, rakstīšanu, matemātiku man bija ļoti labi. Grūtības man sagādāja zīmēšana. Man ļoti nepadevās. Protams, ļoti labi padevās rokdarbi, jo omītes bija iemācījušas gan šūt, gan tamborēt. Grūti man gāja ar krievu valodu  un vizuālo mākslu. 5. klasē sāku mācīties otro svešvalodu - vācu valodu. Tur man tā kā labāk veicās. 1965.gadā notika skolu reforma, manu skolu slēdza, un es pārgāju mācīties uz Grundzāles pamatskolu. Ļoti gribēju uz Smiltenes  vidusskolu, jo daudzi mani klasesbiedri tur aizgāja mācīties, bet mamma mani nelaida, jo baidījās, ka lauku bērns var apjukt, apmaldīties. 1966.gadā es pabeidzu Grundzāles pamatskolu un aizdevos uz Smiltenes vidusskolu.

Kādas atmiņas Jūs saista ar Smiltenes vidusskolu?

No 1966.gada līdz 1969.gadam es mācījos Smiltenes vidusskolā. Toreiz bija 3 paralēlklases. Klasē mēs bijām 32 skolēni, mana audzinātāja bija ģeogrāfijas skolotāja Cera.  Neskatoties uz to, ka bijām no dažādām vietām, ar klasesbiedriem sadraudzējos ātri. Mācības notika divās maiņās. Vidusskolēniem stundas sākās divos pēpusdienā. No rīta mēs piecēlāmies, lai paēstu brokastis, un devāmies atpakaļ gulēt līdz pusdienlaikam. Tā kā mums vidusskolā nebija iespējas labot vai uzlabot atzīmes, ja bija kontroldarbs, izdevīgāk bija nobastot. N bija vērtīgāks nekā 2. Kad bija laiks doties uz skolu, es ar meitenēm noslēpos pagultē, lai internāta audzinātāja nepamana. Man un manām istabas biedrenēm ļoti patika lasīt grāmatas. Kad istabas bija pārbaudītas, mēs līdām ārā un lasījām grāmatas. Tas viss beidzās ar to, ka saradās tik daudz kavējumu, ka otrajā ceturksnī pie manis pienāca klases audzinātāja un teica: ”Zini, Agnese,  ir jāsauc mamma uz skolu, jo ir vai nu jāmācās, vai tevi slēgsim ārā no skolas!’’ Protams, es biju ļoti nobijusies un lūdzos, lai tikai nepasaka mammai. Solīju, ka mācīšos. Zināju, ja vecāki to uzzinās, tad būs vētra mājās. Man izdevās pierunāt audzinātāju. Tad es ar vēl vienu meiteni, kura bija līdzīga situācijā, sāku īrēt istabiņu Smiltenē, lai varu koncentrēties mācībām. 

Kuri mācību priekšmeti padevās vislabāk?

Ķīmijā regulāri bija jāveic laboratorijas darbi. Biju ļoti centīga, un skolotāja domāja, ka es mācīšos tālāk par ķīmijas skolotāju, taču, kad sākās organiskā ķīmija, izrādījās, ka ir dažas vielas, no kurām man ir slikti līdz nelabumam. Matemātikā jau no paša sākuma man ir ļoti paticis rēķināt uzdevumus, taču ļoti nepatika mācīties teoriju. Tā kā vērtēja abas jomas, teorijā bieži bija sliktas atzīmes. Ar krievu valodu arī vidusskolā man gāja, kā gāja. Tur man bija vienīgais trijnieks.  

Kādas attiecības Jums bija ar klasesbiedriem?

Tad, kad bija jauks laiks, mums ar klasesbiedriem notika tusiņi pie Tepera ezera. Vienkārši sapulcējāmies,  malkojām limonādi. Bija arī kaut kas stiprāks, nenoliegšu.

Jūs esat no Vidzemes, taču studējāt universitātē, kas atrodas Latgalē. Kāpēc izvēlējāties Daugavpils Universitāti? Pastāstiet par studijām, universitātes dzīvi! Kādi toreiz bija mācību priekšmeti?

 

Man bija divi gudri onkuļi - omītes brālēns, kurš bija fizikas skolotājs, pats arī rakstīja mācību grāmatas un tobrīd strādāja Rīgā tagadējā Franču licejā, kur tagad strādā mana meita, un otrs bija mammas vistiešākais brālēns, kurš bija ģeogrāfijas skolotājs. Viņš man teica: “Ko tu te pa laukiem, mācies par skolotāju, tev vienmēr būs darbs, un vienmēr tu būsi jauna, jo vienmēr būsi ar jauniešiem.” Es jau vidusskolā zināju, ka mācīšos par skolotāju, un sapratu, ka mācīšos par matemātikas skolotāju. Man onkuļi teica: “ Ja vēlies mācīties par skolotāju, neej uz universitāti, bet ej uz pedagoģijas augstskolu - vai nu uz Daugavpili, vai nu uz Liepāju!”

Uz Daugavpili devos tādēļ, ka no tā paša izlaiduma vēl uz Daugavpili devās divi mani skolasbiedri.

Bija četri iestājeksāmeni- divi matemātikā, fizikā un domraksts latviešu valodā. Matemātikas eksāmenus es nokārtoju uz 4, fiziku - uz 5, domrakstu uzrakstīju uz 5. Pasniedzēji tad mani mēģināja pierunāt iet uz fiziķiem, bet, tā kā esmu ļoti netehniska, es tomēr izlēmu par labu matemātikas fakultātei.

Bija visāda veida mācību priekšmeti: matemātikas, fizika, astronomija, PSPK vēsture, ekonomika. Dzīvoju, protams, kopmītnēs, sākumā istabiņā mēs bijām kādas divpadsmit meitenes. Turpat arī mācījāmies. Kontroldarbus, kolokvijus centāmies nokārtot, jo baidījāmies no izslēgšanas. Ar mani kopā dzīvoja meitene no Smiltenes un vairākas meitenes no Latgales. Sadzīvojām ļoti labi.

Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā bija ļoti interesantas ballītes. Tā kā Daugavpilī bija Augstākā kara aviācijas inženieru skola, tad parasti uz balli iemaršēja karavīri, tātad dancinātāji mums bija. Vēl no universitātes laika atmiņā ir palikušas kursabiedru kāzas Latgalē, kas ilga divas vai trīs dienas. Mācoties Latgalē, krustu šķērsu izbraukāju un iepazinu to.

Kā pēc augstskolas nonācāt Rūjienā?

Toreiz bija valsts sadale, es no visiem piedāvājumiem izvēlējos Rūjienu, jo tā bija tuvāk manām mājām. Man piedāvāja darbu arī Smiltenes vidusskolā, bet savā skolā kļūt par kolēģi saviem bijušajiem skolotājiem es negribēju.

Ir zināms, ka matemātika ir viens no grūtākajiem mācību priekšmetiem, kas ir aizraujoši, mācot matemātiku, un kāda ir Jūsu atziņa, esot matemātikas skolotājai?

Es pat nezinu, kāpēc, bet matemātika man patīk ļoti, ļoti. Mācoties augstskolā, es biju pieradināta rēķināt uzdevumus, jo bija, tā sauktās, lielās prakses, kurās bija jābūt izrēķinātiem visiem uzdevumiem. Es palīdzu arī studentiem, un esmu bēdīga, ja ir uzdevumi, kurus arīdzan es nevaru izrēķināt. Aizraujoši, mācot matemātiku, ir tas, ka redzu, kā skolēni domā. Daudz kas balstās uz sakarībām, bet daudz ko var arī izdomāt. Mana atziņa ir, ka matemātika sakārto prātu un loģisko domāšanu.

Visi nevar būt matemātiķi, un ir cilvēki, kam matemātika sagādā grūtības. Es esmu sapratusi un vienmēr teikusi, ka elementārās jeb pamatlietas var iemācīties visi, bet tiem, kam ir grūtības, vienmēr var palīdzēt. Es ar prieku palīdzu skolēniem un nekad neesmu nevienu atraidījusi

 

Jūs esat strādājusi arī par skolotāja palīgu, kā Jūs jutāties šajā amatā?

Īsu brītiņu es esmu strādājusi par skolotāja palīgu, kad man bija jāmāca kopā ar otru skolotāju. Nu tas man īpaši nepatīk. Strādājot ar otru skolotāju kopā vienā klasē, man vienmēr ir tāda sajūta, ka es esmu viņam traucēklis; var būt, ka tā nav, bet man tā liekas. Kā skolotāja palīgs es esmu gatava strādāt atsevišķi, bet es neesmu gatava strādāt kopā ar galveno skolotāju.

 

Labi zināms, ka Jūs esat strādājusi par Rūjienas vidusskolas svarīgāko personu – direktori, kā arī par direktora vietnieci mācību darbā. Kādi ir pozitīvākie un lielākie ieguvumi, strādājot šajos amatos, un varbūt ir arī kāda negatīvā pieredze, ar kuru Jūs varat padalīties?

Par mācību pārzini es sāku strādāt 2002. gadā, kad skolotāja Ingrīda Bērziņa aizgāja uz Naukšēniem, un es draudzenes piedāvājumam piekritu. Man patika sastādīt stundu sarakstus, ko biju darījusi jau iepriekš. 2002.gadā bija skolas akreditācija, man ar savām zināšanām bija jāmetas skolas lietās iekšā. Atzīšos, es to darīju ar lielu prieku. Nevaru nepiebilst, ka mūsu skolas kolektīvs ir ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs, visos jautājumos varēju vērsties pie viņiem, un mums ļoti veiksmīgi izdevās visu sakārtot. Varu teikt, ka par mācību pārzini man bija viegli un baudāmi strādāt, jo visi skolotāji darbus izdarīja perfekti, nevajadzēja plēsties.

Kad direktors Ģirts Bišofs aizgāja pensijā, bija pagrūti atrast vietā jaunu, un tad nu es piekritu kļūt par direktora pienākuma izpildītāju no 2010. gada 1. septembra līdz 2011. gada 1. janvārim. Nu ko lai saka, “es sēdēju viena pati divos krēslos”. Lietās, kas attiecās uz mācību pārzines darbu, nebija problēmu, taču direktores amatā tik viegli nebija. Es, protams, centos un darīju visus uzdevumus, kurus man uzdeva Rūjienas pašvaldība attiecībā uz skolu. Jutos apmierināta dienā, kad atskanēja telefona zvans, un uzzināju, ka Vidars Zviedris ir apstiprināts par nākamo direktoru. Tā nu es  nodevu stafeti viņam, bet pati kārtīgi pievērsos matemātikas skolotājas darbam. Zināju, ka skola būs labās rokās, jo pati viņu ieteicu.

Vai Jūs esat bijusi arī audzinātāja?

Līdz 9.klasei esmu audzinājusi četras klases, vidusskolā  man ir bijušas divas audzināmās klases. Esot audzinātājai, sapratu, ka man jāprot kontaktēties ar visiem skolēniem, jābūt viņu sabiedrotajai, bet visu laiku jāsaglabā lietišķas attiecības, jāietur distance.

 Jūs esat vadījusi Rūjienas vidusskolas skolotāju arodbiedrību. Kādi mērķi bija arodbiedrībai agrāk, salīdzinot ar šābrīdējiem mērķiem? Kādus sasniegumus Jums izdevās panākt arodbiedrībā?

Jā, es veiksmīgi nomainīju skolotāju Gaidu Dulbergu. Jāsaka, arodbiedrības uzdevums tolaik bija ļoti līdzīgs šobrīd esošajam. Pirmkārt, tās bija skolotāju algas, bet ne tik būtiski tas bija toreiz. Toreiz būtiskāk bija skolotājiem sniegt morālu un arī materiālu atbalstu tieši tādos grūtākos brīžos, kā arī iedrošināt skolotājus rakstīt iesniegumus, lai dotos uz sanatoriju uzlabot veselību vai kādos tūrisma izbraucienos, jo arodbiedrība toreiz organizēja pasākumus, kas bija saistīti ar skolotāju brīvā laika pavadīšanu. Protams, bija dažāda veida pasākumi skolotājiem: Skolotāju diena, Ziemassvētku pasākumi ar koncertiem un ar saviesīgo daļu. Agrāk pasākumu bija vairāk, mēs  centāmies apsveikt visās skaistajās jubilejās, sveicām kāzās, jo kopā ar mani skolā ienāca daudz jaunu skolotāju. Mēs agrāk biežāk bijām kopā ar saviem kolēģiem. Tas bija jauki.

Ne mazāk svarīgi ir tas, ka Jūs esat arī ģimenes cilvēks. Vai visā darba stāža laikā Jūsu ģimenes locekļiem ir bijis viegli pieņemt, ka tik daudz sevi veltāt  darbam?

Jā, esmu ģimenes cilvēks, man ir divi pieauguši bērni. Kad viņi bija maziņi, centos, lai viņi neizjustu, ka man nav laika viņiem. Atceros - dēliņam man vakaros vajadzēja lasīt pasaku, bet man tik stipri nāca miegs. Es tāda pusaizmigusi lasu viņa mīļāko pasaku, un tad viņš saka: “Mammuk, tur bija bišķiņ citādāk.” Es vienmēr vispirms parūpējos par saviem bērniem, pēc tam laboju skolēnu darbus un gatavoju stundas. Braucot ekskursijās ar klasi, es centos viņus allaž ņemt līdzi. Nekad no saviem bērniem neesmu saņēmusi pārmetumu, ka  esmu skolotāja.

Vai Jūsu sadzīvē arī izpaužas kaut kas no skolotājas manierēm, piemēram, stāja, runas veids, vai varbūt Jums arī mājās patīk kādu pamācīt?

Reizēm gadās. Skolotāja – tas laikam ir zīmogs. Dažkārt gribas domāt, ka sadzīviskos darbiņus protu labāk nekā visi pārējie mājinieki. Tādās reizēs man atgādina: “Mammu, tu neesi skolā un tu neesi vienīgā, kas prot!”

Mūsdienās lielākajai daļai cilvēku mājdzīvnieki ir kā ģimenes locekļi, tie tiek loloti un uztverti kā spēcīgas personības. Kādas ir Jūsu attiecības ar mājdzīvniekiem? Pastāstiet par savu mājdzīvnieku!

Es jau teicu, ka no bērnības mana dzīve ir saistīta ar visādiem mājdzīvniekiem. Tad, kad man bērni bija mazi, mums bija Siāmas kaķītis. Kad bērni izauga un aizgāja projām, tad Siāmas kaķīti aizvedu uz laukiem vecaimammai. Kad paliku tikai ar vīru, es ļoti skumu, un tad man meita uzdāvināja Britu runcīti. Man ir Britu runcītis Deksters, pelēks, skaists runcītis. Viņš mani allaž sagaida mājās, seko man, guļ man blakus. Kad es laboju skolēnu darbus, kaķītis arī ir klāt. Tad viņš vai nu sēž, vai guļ virsū darbiem,  tā ka nebrīnieties, skolēni, ja uz burtnīcām ir kāda pūka. 

Lielai daļai cilvēku izklaides avots ir teātris. Tas aizrauj un iedvesmo. Kādas ir Jūsu attiecības ar teātri?

Es ļoti labprāt apmeklēju teātra izrādes. Pēdējā laikā ir grūtāk, jo vīrs ir invalīds, bet līdz Valmierai aizbraukt es varu. Grūtāk man ir ar Rīgas teātru izrādēm, ja ir kāds brīvs brītiņš, tad es arī izmantoju iespēju aizbraukt uz Rīgu pie meitas un aiziet uz labu izrādi.

Daudziem dārzs ir vieta, kur atgūt savus spēkus no ikdienas steigas un stresa, vieta, kur realizēt savus sapņus un ieceres. Pastāstiet par savu dārzu!

Visa mana bērnība ir aizritējusi laukos, un man vienmēr ir bijis jādara dārza darbi. Atnākot uz Rūjienu, arī pie pirmās iespējas es sev iznomāju dārza gabaliņu Kalnkrogā. Tas, protams, ir diezgan tālu, bet tuvāk nebija 1979.gadā. Iesākumā dārzā auga kartupeļi, zemenes, āboli, bija arī daži ogu krūmiņi, protams, arī puķu dobes. Šobrīd man dārzs ir domāts dvēselei un sirdsmieram. Reizēs, kad man tiešām ir pilna sirds un grūti, es dodos uz dārzu. Cenšos arī mainīties ar puķu stādiem ar kolēģiem un draugiem. 

21.gadsimtā mācību process ir mainīgs, tiek meklētas jaunas metodes un tehnoloģijas, ar kuru palīdzību skolēnus ieinteresēt apgūt programmā paredzēto mācību vielu. Kā, Jūsuprāt, ir būt skolotājam 21.gadsimtā?

Ir svarīgi, lai skolēnam ir pamata zināšanas un prasmes, lai viņš varētu veiksmīgi nokārtot eksāmenus un startēt tālāk. Gadus atpakaļ, kad es tikai sāku strādāt, matemātikas zināšanas bija svarīgi izmantot arī fizikā, ķīmijā, tāpēc arī tagad es cenšos skolēniem skaidrot, ka šie priekšmeti ir savā starpā saistīti.

Tagad mācību procesā ir ienākušas tehnoloģijas, un es cenšos tām izsekot līdzi un iespēju robežās arī tās izmantot. Ļoti labi manas prasmes tika pārbaudītas pavasarī, kad sākās attālinātā mācīšanās – pastiprināti izmantoju internetā pieejamos mācību materiālus. Lielākajās klasēs es maz pielietoju tehnoloģijas, bet vairāk lieku rakstīt uz papīra, jo eksāmenā ir svarīgi prast visu pamatīgi uzrakstīt uz papīra. Es kā skolotāja “GeoGebrā” varu skaisti salikt riņķa līnijā ievilktus vai apvilktus trijstūrus, bet izglītojamajam pašam ar savu roku šī riņķa līnija jāuzvelk un jāuzzīmē trijstūris.

Raugoties nākotnē, projekts “Skola 2030” būs ļoti labs, ja to realizēs līdz galam. Iepazīstoties ar visām projekta novitātēm, lasu daudz jaunu un skaistu vārdu, bet, atceroties praksi studiju laikā, man, ejot uz mācību stundu, bijā jābūt izrēķinātiem visiem uzdevumiem, bija jāplāno rezultāts, ko prasīšu no skolēniem, kāds būs viņu ieguvums, un pat smalki jāparedz, ko skolēns man varētu atbildēt, tā ka tas viss ir vien labi aizmirsts vecais.

Paldies, skolotāj!

 

Teksts 12.klases vispārizglītojošā virziena skolēni un skolotāja Ilga Penka