Notikumu apskati

Pārpublicēts no http://www.eliesma.lv

Pirmdien Valmieras Rotari kluba biedru sanāksme kluba mītnes vietā kafejnīcā Rātes vārti atkal bija īpaša — jau 21. gadu pēc kārtas labākajiem bijušā Valmieras rajona vidusskolu un ģimnāziju audzēkņiem tika pasniegtas Valmieras rotariešu sarūpētās stipendijas.

Ciemos pie rotariešiem skolēnus bija atvedusi ilggadējā stipendiātu krustmāte — Kocēnu novada Izglītības pārvaldes vadītāja Ieva Stiģe. 2017./2018. mācību gadā no Valmieras Rotari kluba biedru privātā stipendiju fonda stipendijas saņems Krista Siksaliete no Valmieras 5. vidusskolas, Santa Bogdanova no Mazsalacas vidusskolas, Mārtiņš Zvackis no Valmieras Viestura vidusskolas, Deniss Zeicmanis no Valmieras 2. vidusskolas, Elza Zane Zirne no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas, Viktorija Bišofe no Rūjienas vidusskolas, Raimonds Vācietis no Naukšēnu vidusskolas un Rūta Ozoliņa no Valmieras Valsts ģimnāzijas.

Kā jau ierasts, vispirms ciemiņiem īsu uzrunu veltīja Valmieras Rotari kluba šīs sezonas prezidents Jānis Uzāriņš, pēc tam pie kopīgām pusdienām notika arī abpusēja iepazīšanās, vēlāk rotarieši neformālā gaisotnē izvaicāja jauniešus par viņu nākotnes plāniem. Tikšanās izskaņā rotariešu īpašie ciemiņi saņēma stipendiju apliecinājuma rakstus, pēc tam notika jau tradicionālā kopīgā fotografēšanās.

KOPĪGS GANDARĪJUMS. Pēc kopīgām pusdienām un interesantām sarunām vienā bildē sastājuši rotarieši un viņu stipendiāti: (no kreisās) Ieva Stiģe, rotarietis Jānis Baiks, Krista Siksaliete, Santa Bogdanova, Mārtiņš Zvackis, Valmieras Rotari kluba 2017./2018. gada prezidents Jānis Uzāriņš, Deniss Zeicmanis, Elza Zane Zirne, Viktorija Bišofe, Raimonds Vācietis, Rūta Ozoliņa un rotarieši Harijs Rokpelnis, Guntis Gladkins un Armands Miķelsons. Jāņa Bērtuļa foto

 
Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
2. Februāris, 2018

" Tu nevari šiem bērniem atdot pazaudēto bērnību, bet ar vienu piepildītu kurpju kasti Tu vari viņu sirsniņās ienest daudz prieka. ANO  dati liecina, ka puse no kara bēgļiem pasaulē ir bērni- vairāk kā 10 miljonu bērnu ir palikuši bez mājām karadarbības dēļ. Mēs nevaram palīdzēt visiem ,bet mēs varam palīdzēt kādam no viņiem!"

Ar šiem vārdiem uzrunājām  arī  Rūjienas  vidusskolas bērnus un viņu vecākus, lai aicinātu piedalīties akcijā "Zvaigzne Austrumos", kuras mērķis ir sagatavot un nogādāt dāvaniņas karadarbībā cietušajiem bērniem pasaules karstajos punktos.

Lasīt tālāk: Zvaigzne Austrumos

2017. gada 4. decembrī izcilajam rakstniekam, nosacītam kritiķim un politiķim Andrejam Upītim aprit 140. Saistībā ar literāro darbu konkursa ”Andrejam Upītim – 140” uzvarētāju godināšanu 30. novembrī, Andreju, Andrievu un Andru vārda dienā, dodamies uz Skrīveriem - Upīša dzimteni. Tā ir zaļa zeme, un ir sajūta, ka Upīts tik tiešām ir bijis katrā Skrīveru vietā, dzīvojis visur, devumu sniedzis katram stūrītim, kuru mīlējis. Dzimtajā pilsētā skrīverietis gaida viesus. Rītā ir uzsnidzis sniegs, maskējot pēdas, taču Skrīveros tas nespēj slēpt Upīša mītās. „Andrejs Upīts strādā!” ir skrīveriešu lolots moto, viņi ir lepni par Upīti. A. Upīša memoriālais muzejs ir vienkāršs un ar savdabīgu eleganci, šķiet, saimnieks raugās uz viesiem  caur gleznām, portretiem, kuros ir rāms un noteikts. Muzejā, kas reiz bijis viena no Upīša mājām, pie tam pēdējā viņa dzīvesvieta, kurā pavadījis mūža pēdējos 19 gadus, neesot iespējams uzstādīt pulksteņus, tie nedarbojas. Latviešu tautai ierasts teikt, ka, dvēselei aizejot, apstājas istabā esošie pulksteņi, kas ir bieža parādība, tāpēc iespējams, ka Andrejs vēl joprojām roku rokā ar mājas pārvaldnieci sadarbojas un savdabīgi nosaka lietu kārtību. Labsirdīgā  sieviete un īstais saimnieks no cita gadsimta – roku rokā, taču saimnieks šķietami ņem virsroku. Muzejā ieslēdzas, izslēdzas gaismas, klaudz un grab plaukti, kāpnēs dzirdami soļu trokšņi, dzirdētas balsis.

Lasīt tālāk: Skrīveros – tur, kur Andrejs Upīts

„Radošā akadēmija” ir iespēja tikties ar Latvijā pazīstamiem latviešu vārda māksliniekiem dzejā un prozā. Valmieras Integrētajā bibliotēkā šā gada 15. novembrī notika pirmā nodarbība, kuru vadīja Aivars Eipurs. Latviešu dzejnieks Aivars Eipurs, vairāk pazīstams ar  pseidonīmu  Eduards Aivars,  stāsta, ka viņš pseidonīmu  izmanto dzejai, īsto vārdu – īsprozai. Viņam patīk savs vārds. Kāpēc tad pseidonīms? Dzeja ir mīlestība, daļēji fantāzija, turpretim īsprozu viņš uzskata par pieredzi, paša autora patiesiem, dzīvē gūtiem stāstiem, tādēļ tos parakstot ar īsto vārdu. Dzejnieks vēlas tuvākas attiecības ar cilvēkiem, tāpēc jau sākumā plāno nākamo tikšanās reizi. Stāstot mēdz lūkoties ārā pa logu, meklējot domu, lasot savu dzeju, žestikulē ar plaukstu, kā vēloties satvert dzejā iekļautos mirkļus. „Piedzīvošana un pārdzīvošana,” uzsver A. Eipurs par to, kā rodas dzeja. Dzeja ir nesaudzīga, tajā ir svarīga sajūta, mērķis. Pats savus dzejoļus sauc par smeldzīgi ironiskiem. Teksts rodas iedvesmojoties, un viņam ir cieņa pret jebkāda veida iedvesmu, kas cilvēkiem ir radusies. Rupji vārdi dzejā ir pārsteiguma moments, ir dzejnieki, kā Rihards Bargais, kuri uzskata, ka rupjība ir autora godīgums pret īstenību. Aivars Eipurs ar rupjiem vārdiem savos darbos neaizraujas, ir atklāts pret klausītājiem. Viņš stāsta par to, kādus vārdus nevēlas likt dzejā, piemēram, kļavas lapa. Jaunībā viņš domājis: „Kāpēc rakstīt, ja var redzēt, kāpēc lasīt dabas aprakstus, ja to var redzēt, palūkojoties pa logu?” Tagad viņš to nožēlo. Spēt notēlot dabu dzejā ir skaisti. Laiks viņam šķiet brīnumains, un viņš iesaka pamēģināt individuālo laiku sadalīt galvā. Pieņemsim -  radošs, laikietilpīgs darbs ir jāpadara 7 dienu laikā. Viņš izprāto, ka viena stunda ir viena diena un tādējādi ar domu palīdzību ir iespējams paveikt darāmo ātrāk! Žēl, ka tas neattiecas uz nākamo tikšanos 13. decembrī, kuru tik ļoti gaidām.

Lasīt tālāk: Tikšanās ar Aivaru Eipuru