Ir pagājusi jau gandrīz nedēļa kopš esam mājās, taču vēl joprojām dzīvojam atmiņās, pārstāstot otrā pasaules malā piedzīvoto, jo jautājumu un klausītāju ir daudz.

Pēdējā nedēļa Japānā mums bija ļoti aizņemta, jo tas bija laiks, kad visi mūs visur gribēja aizvest, visu parādīt un pēdējās dienās arī pateikt uz redzēšanos (sayounara), jo mēs vienmēr būsim laipni gaidītas atpakaļ (ir pat nodrošināta naktsmītne, pateicoties īpašajai Higašikavas pilsonības apliecībai - dāvanai no pilsētas - , ko atgriežoties varēsim izmantot kā atlaižu kuponu dažos Higašikavas veikaliņos un arī kā brīvbiļeti uz kādas viesģimenes mājām).

Vienu dienu Unas priekšnieks Sugiyama kungs mūs aizvizināja uz savām mājām, lai mācītu, kā taisīt sobu (griķu nūdeles), un viņa sieviņa varētu mums sniegt privātstundu tējas ceremonijā. Lai gan sākumā, kad Sugiyama kungs rādīja, kā pareizi gatavot sobu, šķita, ka nekā sarežģīta šajā procesā nav, taču, kad pašas tikām pie darba, nemaz tik vienkārši nebija – uzmanība tiek pievērsta katram sīkākajam nieciņam, lai gala rezultāts būtu perfekts, piemēram, mīkliņa ir jāmīca 100 reizes, lai tiktu sasniegta īstā konsistence. Grūti, bet interesanti un, galvenais, gards gala rezultāts.

Ne mazāk aizraujoša bija tējas ceremonija, kad mēs vairāk  ieguvām klausītāju un vērotāju statusu, jo, lai varētu patiesi tajā piedalīties, jāmācās vairāki gadi, jo sīki un smalki ir izstrādāta katra kustība, katra darbība. Mums arī tika atļauts visu laiku netupēt uz ceļiem (ceremonija ilgst pusstundu), jo kā jau visiem, kas pirmo reizi ko tādu dara, tas ir liels pārbaudījums.

Vēl šajā nedēļā mums tika dota iespēja gatavot īstu japāņu ēdienu kopā ar Moritas kundzi – šoreiz tas bija rīsi karija mērcē (pagatavoju to arī mājās, izmatojot Sugiyamas kunga paša audzētos rīsus, kurus nevar salīdzināt ar Latvijā nopērkamajiem, gluži tā pat, kā mūsu garšīgie kartupeļi pret Japānas nebaudāmajiem). Gala rezultāts priecēja visus gan Japānā, gan arī mājās, tikai šeit sūdzējās, ka mērce esot mazliet par stipru.

Šie, protams, ir tikai daži no pēdējās nedēļas notikumiem, ko varētu stāstīt un stāstīt, taču vissvarīgākais, ko mums devusi Japāna ir neaizmirstamas atmiņas, brīnišķīgi cilvēki – visi, visi, kas par mums šo mēnesi rūpējās, gādāja, lai viss noritētu labi un negadītos aizķeršanāš. Higašikava nu ir kļuvusi gluži vai par mūsu otrajām mājām, kurp gribas atgriezties un kur būs, kas gaidīs mūs atpakaļ, kur ir palikusi daļa no mums, daļa no Latvijas. Mīļš, mīļš paldies ikkatram, kas bija ar mums kopā šo laiku, ja ne gluži klātienē, tad vismaz domās!

Maija un Indra.

Mums atvēlētais laiks šeit jau ir pusē – atlikušas vien divas nedēļas līdz pacelsies lidmašīna, kas aizvedīs mūs mājās. Šis mēnesis, iespējams, ir par maz, lai pilnībā izprastu, iepazītu japāņu mentalitāti, taču pietiekami daudz, lai izbaudītu viņu viesmīlību un laipnību, kā, piemēram, pacienāšanu ar kūku un sulu kādā vietējā veikaliņā, kur iegājām, lai iegādātos pāris zīmuļu.

Rit otrā nedēļa kopš mācāmies japāņu valodu, kas ir diezgan grūti, ņemot vērā to, ka vienīgā valoda, ar ko var kontaktēties ar skolotājiem, ir japāņu. Kā gan var saprast gramatikas likumus, kas tiek mācīti pilnīgi svešā mēlē? Tas arī ir iemesls tam, kādēļ dažreiz stundās valda kapa klusums, kad tiek kaut kas tiek jautāts un gaidīta atbilde. Un pats trakākais, liekas, būs runas teikšana visas klases priekšā japāniski, kas mūs sagaida šonedēļ. Protams, lūdzām palīdzību viesģimenēm, kas atsaucās, sniedzot draudzīgu roku un izvelkot mūs no maza, nervoza bezdibeņa, vienīgi tagad ir jāiemācās vēl nolasīt teksts, kas parastam latvietim šķistu gluži kā ķīniešu ābece – ķeburu ķeburi un aplīši galā.

Katru dienu pēc stundām dodamies uz kādām nodarbībām, vispirms bija japāņu tradicionālās dejas, tagad – taiko bungu treniņi. Ar dejām veicās ne tik labi, jo, kaut gan izskatās viegli, patiesībā ir diezgan sarežģīti izpildīt un atcerēties mācīto, taču taiko nodarbībās sokas labāk, vismaz mēs tā ceram!

Nu jau no viesģimeņu paspārnes esam pārvākušās uz kopmītnēm ar jaukām pavārītēm, kas ļoti uztraucas par to, ka mēs neesam pieradušas pie šīs zemes pārtikas un paliekam tukšu vēderu, jo dažreiz patiesi ir pagatavots kas ļoti interesants, ļoti nepierasts.

Pagājušajā nedēļas nogalē Moritu ģimene mūs veda aplūkot lavandu laukus, kas bija vienkārši brīnišķīgi, pa ceļam piestājot pie vulkāna, kas pirms mēneša esot izvirdis, kā arī pie dīķa, kas bija pilnīgi neticami, brīnumaini tirkīzzils!

Priecājamies par katru šeit pavadīto mirkli un ceram, ka šīs divas atlikušās nedēļas nepaies pārlieku ātri, bet ļaus izbaudīt vēl nepiedzīvotus mirkļus šeit – otrā pasaules galā!

Ar sveicieniem Indra un Maija!

Laiks skrien nemanot. Ar katru dienu mūsu laiks Japānā sarūk un vēl ir tik daudz, ko mācīties un apskatīt, tik daudz, ko uzzināt. Līdz šim laiks Higašikavā ir bijis aizpildīts, no rīta notiek japāņu valodas stundas, kurās mēs apgūstam aizvien jaunus vārdus un gramatikas likumus, pēcpusdienās ir dažādas aktivitātes.

Ar katru dienu Japāna pārsteidz mūs arvien vairāk. 19.07 devāmies uz Hokaido augstāko kalnu Asahidake, kas patiesībā ir vulkāns. Tajā mirklī, kad nonācām varenā kalna pakājē likās, ka esam nonākušas pavisam citā pasaulē. Mākoņi bija tik tuvu, likās, ja pacelšos uz pirkstu galiem varēšu viņus aizsniegt, un vislielākais pārsteigums bija tas, ka ieraudzījām sniegu jūlija vidū. Kāpiens  bija nogurdinošs un par nožēlu virsotni nesasniedzām, taču ar to mazumiņu pietika, lai saprastu, cik daba mums apkārt ir skaista un spēcīga. Nekad neaizmirsīsim šo dusošo milzi, kas pamostas tikai vienreiz sešsimt gados. Pēc kāpiena izmēģinājām Asahidakes karstos avotus, kas bija tieši tas kas vajadzīgs pēc tādas fiziskas aktivitātes.

Jau iepriekšējā vēstulē minējām, ka mācamies spēlēt taiko. Pēc piecu dienu treniņa, mēs ar savu taiko spēli priecējām Higašikavas iedzīvotājus skolas svētku gājienā. Stāvēt uz braucošas mašīnas un spēlēt taiko bija tiešām sarežģīti, bet tiklīdz ieraudzījām kā mūs atbalsta malās stāvošie cilvēki uztraukums pazuda kā ar roku noņemts, kā arī vidusskolas skolnieki mums ļoti palīdzēja, lai gājiens noritētu bez starpgadījumiem. Lai gan gadījās arī kāda kļūda, emocijas no šī vakara palika tikai tas labākās un arī cilvēki mūs atcerējās, jo nākamajā dienā daudzi teica, ka esot mūs redzējuši spēlējot taiko uz braucošas mašīnas.

Esam piedalījušās kendo nodarbībās. Kendo ir japāņu cīņas māksla, kurā tiek uzvilkts speciāls apģērbs un tiek izmantots bambusa zobens. Mums tika parādītas dažas pamata kustības un pat varējām likt lietā bambusa zobenu. Lai gan no malas izskatās ļoti vienkārši skriet pa zāli ar nūju rokās, tikai darot saprotam, ka tur slēpjas kas vairāk.

Mums japāņu valodas stundas vairs nenotiek skolā, bet tagad mūs māca Una, jo bija ļoti grūti saprast no mūsu skolotājiem, ko viņi vēlas mums ieskaidrot, jo kā jau teicām stundas notika tikai japāņu valodā.

Šobrīd mūsos valda dalītas jūtas, jo mēs vēl nevēlamies pamest šo vietu, taču skumstam arī pēc Latvijas un, protams, Rūjienas.

Ar sveicienu Indra un Maija!

Šī vieta nu ir kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Izkāpjot no lidmašīnas bija mazs kultūršoks, jo ieraudzījām tik atšķirīgu vidi.Pirmoreiz radās sajūta, ka mēs neko nesaprotam no ceļu satiksmes noteikumiem, kā arī nemākam atslēgt un aizslēgt durvis, jo šeit viss notiek otrādāk.

Nākamajā dienā pēc ierašanās mūs sagaidīja sporta svētki. Tad sākās pats grūtākais, japāņu valodas kursi ar Unu. Trijās dienās mums nācās iemācīties divus alfabētus HIRAGANA un KATAKANA, kas izrādījās ļoti sarežģīti, jo bieži vien burtus atšķir tikai ar to, no kuras puses ir vilkta līnija, kā arī mācījāmies dažādas pieklājības frāzes, kas tiek lietotas gandrīz visu laiku.

Nu jau četras dienas dzīvojām savās viesģimenēs, kas ir vienkārši brīnišķīgas – uzskata mūs gandrīz vai par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem. Interesanta ir arī mūsu komunikācija, kad bieži vien tiek izmantots Googletranslator, kas mēdz frāzes iztulkot nekorekti, piemēram, mīlīgu meitenīti nosaukt par „gudrus cāļus”.

Esam jau ar Latviju un sevi iepazīstinājušas gan bērndārzniekus, gan trešās un sestās klases skolēnus, kas tagad nākot pretī pa ielu sveicina un saka „Latovia”. Pavadīto laiku kopā, mūsuprāt izbaudīja gan bērni, gan mēs – vienreizējas emocijas, jautri pavadīts laiks, spēlējot plaukstiņpolku, „Ādamam bij` septiņ` dēl`” un citas latviskas spēles un baudot mums sagatavotos priekšnesumus.

Ceturtdien norisinājās japāņu valodas atklāšanas ceremonija koledžā, bet jau nākamajā dienā notika pirmās stundas, kurās skolotājs runāja tikai japāņu valodā un likās, ka arī viņš, gluži kā visi līdz šim satiktie japāņi,  uzskata, ka mūsu japāņu valodas zināšanas ir perfektas.

Izbaudām mums sniegto iespēju pabūt Japānā, priecājoties par katru šeit pavadīto mirkli, un sirsnīgi pateicamies ikvienam, kas palīdzēja mums šeit nokļūt. Un viena lieta gan ir skaidra: aizbraucot mājās, būs grūti aizmigt, jo pietrūks milzīgā varžu kora ikvakara balādes aiz loga.

Ar mīļiem sveicieniem Maija un Indra no Higašikavas Japānā.