2011./2012.m.g.

Comenius projekts „Keep Fit and Active – Be Healthy and Happy!” tuvojas nobeigumam. Rūjienas vidusskolā aktīvi projektā iesaistījās vairākas klases. Kā nelielu balvu par līdzdarbošanos projektā organizējām projekta noslēguma ekskursiju, kurā aicinājām aktīvākos skolēnus un skolotājus.

Un tā, 17.jūlijā agri no rīta 18 Rūjienas vidusskolas skolēni un skolotāji devās ceļā. Pēc diezgan gara un nogurdinoša ceļa esam sasnieguši Skaistkalni, caur kuru tek Mēmeles upe, un otrā krastā jau redzam mūsu kaimiņzemi Lietuvu. Balta un stalta pašā Skaistkalnes centrā paceļas Skaistkalnes baznīca. Tēvs Jānis (Paulīniešu ordeņa mūks) ļoti interesanti mums stāsta par baznīcas altāri, svētbildēm, ērģelēm, Kanapenu svētkiem, kapenēm, u.c., un, ja laiks ļautu, varētu klausīties vēl un vēl, jo jūtam, ka Tēvam Jānim stāstāmā netrūkst, bet mēs gribam vēl daudz ko redzēt. Atvadāmies un dodamies apskatīt savām acīm Skaistkalnes kritenes. Dažas no tām ir tepat centrā. Katrai dots savs vārds un sava veidošanās vēsture. Cilvēki ar tām sadzīvo, daudz nedomājot, mums gan šķiet bīstami, ja nu iebrūk tepat un tūlīt?

Tālāk mūsu ceļš ved uz Bausku. Te piestājam pie Bauskas pilsdrupām, uzkāpjam tornī, lai pavērotu skaisto ainavu uz pilsētu, kā arī Mūsas un Mēmeles sateces vietu – lielākās Zemgales upes Lielupes sākumu, un tad jau dodamies uz visu gaidīto Rundāles pili. Pils, protams, grezna, bet vairāk tomēr mūs visus priecē pils dārzs ar neskaitāmām rožu šķirnēm. Fantastiski! Takas un taciņas, strūklaka, lapenes, zaļais teātris, apstādījumu ornamenti, zaļais labirints - varam tikai iztēloties, kā 18. gadsimtā te pastaigājās baroneses.

Piebraucam arī pie Mežotnes pils, kas atjaunota un skaista paceļas Lielupes krastā. Iemēģinām arī jauno pontona tiltu. Mežotnes pilī izrādās varam apskatīt kamīnu, kas tur aizceļojis no Eriņu muižas.

Nakšņojam Tērvetes rehabilitācijas centrā. Te šķiet, ka laiks ir apstājies, tāda kā padomju laika smarža J. Lielā ēka liekas tāda kā pustukša. Bet vakarā vēl varam pabaudīt Tērvetes dabas parku, papriecāties par milzu priedēm un vīngliemežiem, kā arī saorganizēt paši sev dažādas aktivitātes. Nākošajā rītā Tērvetes dabas parkā esam pirmie apmeklētāji. Laiks ir fantastisks un varam netraucēti baudīt rūķu taku, iepazīt pasaku tēlus Pasaku mežā, izmēģināt atrakcijas pļaviņā pie Tērvetes upes un pavizināties ar parka vilcieniņu. Redzam, ka parks attīstās, tiek celts un būvēts, un ir skaidrs, ka pēc kāda laika, atbraucot te atkal, varēsim izmantot jaunus piedāvājumus.

Tērveti esam izstaigājuši, braucam tālāk uz Auci. Apskatām Vecauces pils parku un pili, uzkāpjam pat tornī un paēdam tepat garšīgas pusdienas par neticami zemām cenām!

Karaļavotus, kurus esam iekļāvuši maršrutā un kuri atrodas netālu no Auces gan nevaram atrast, saprotam tikai to, ka tie atrodas privātā teritorijā.

Pokaiņos ierodamies pēcpusdienā – gide jau mūs gaida. Laiks mums ir maz, bet nelielu priekšstatu par šo parku tomēr gūstam. Pokaiņu mežs pilns noslēpumiem, akmeņu krāvumi, atsevišķi lieli akmeņi, kuriem doti vārdi, dobi pauguri, dziednieciski akmeņi, u.c.

Izstaigājuši Pokaiņus, dodamies uz Dobeli un Pētera Upīša dārzu, kurā vasaras vidū var izgaršot ~ 70 saldo ķiršu šķirnes. Interesanti uzzināt, kā strādā selekcionāri, lai izveidotu jaunas šķirnes, bet vēl labāk par stāstījumu mums visiem garšo paši ķirši, vissaldākie šķiet, ir dzeltenie ķirši. Pieēdušies atvadāmies no laipnās gides un dodamies mājup.

Divas dienas paskrējušas nemanot, esam nedaudz atpūtušies un baudījuši dažas no skaistākajām Latvijas vietām. Paldies visiem – lieliem un maziem - par jauko kopā būšanu!

Anda Deksne

 

Skolēnu pārdomas par ekskursiju

Līva Lūse:

Man šajā ekskursijā patika viss. Pirmkārt, es apmeklēju vietas, kurās es vēl nebiju bijusi, piemēram, Skaistkalnē un Dobelē. Patīkami bija atgriezties Tērvetes dabas parkā, Rundāles pilī. Vakarā patika spēlēt spēles un pārsteidza, ka Pokaiņos no akmeņiem sajutu siltumu. Šajā ekskursijā es uzzināju, ka ir tādi zemes iegruvumi -kriteņi un pirmo reizi redzēju zemes taukus. Citiem ieteiktu apmeklēt Dobeles pusē Pokaiņus, jo šajā vietā es jutos patīkami un man likās interesants gides stāstījums.
Paldies par jauko ekskursiju!

Sendija Tomsone:

Man vislabāk patika Dobeles ķiršu dārzs, jo tur varēja ēst saldos ķiršus tik, cik vien vēlas. Es uzzināju, ka Pokaiņu akmeņiem ir liels spēks - dziedēt cilvēkus, citiem es ieteiktu aizbraukt uz Tērvetes dabas parku un uz Skaistkalnes baznīcu, jo šīs vietas ir ļoti skaistas un tajās var labi atpūsties.

Helēna Kate Bērziņa

Man ekskursijā vislabāk patika Rundāles pils rožu dārzs, jo tur bija ļoti skaisti un ne tikai rozes, bet ari pati Rundāles pils. Tērvetes dabas parkā arī bija jauki, jo es vairākus gadus tur nebiju bijusi, un tagad tur bija jaunas atrakcijas.
Es uzzināju, ka ir arī dzelteni ķirši, nevis tikai sarkani, un tie ir ļoti saldi, uzzināju arī, ka Pokaiņu akmeņu enerģija var palīdzēt cilvēkiem, ja paši tam tic.
Es ieteiktu citiem aizbraukt uz Rundāles pili, jo tur ir jaukas dabas ainavas un uz Pokaiņiem, jo tur var smelties spēku un varbūt arī jums tas palīdzēs, ja vien tam ticēsiet. Man šī ekskursija ļoti patika un ceru, ka aizbrauksim uz vēl tikpat interesantām citām vietām Latvijā.

Anete Ance Tomsone:

Ekskursija man ļoti patika!!! Man vislabāk patika Rundāles pils rožu dārzs, jo tur mums ar Kati gāja jautri. Patika arī Tērvetes dabas parkā, jo tur bija ļoti interesanti. Patika visas pilis un pilsdrupas. Es noteikti piedalīšos dažādos projektos, lai atkal nokļūtu līdzīgā ekskursijā!!!

Kate Kaša:

Man ekskursija ļoti patika. Super!!! Es nebiju bijusi Pokaiņu parkā, taču man vislabāk patika Rundāles pils un Tērvetes dabas parks. Sākumā vieta, kur mēs gulējām, likās šausmīga, bet beigās mums tā ļoti patika un tur vēlējāmies palikt pat vēl vienu nakti.

 

GALERIJA

Ir pagājusi jau gandrīz nedēļa kopš esam mājās, taču vēl joprojām dzīvojam atmiņās, pārstāstot otrā pasaules malā piedzīvoto, jo jautājumu un klausītāju ir daudz.

Pēdējā nedēļa Japānā mums bija ļoti aizņemta, jo tas bija laiks, kad visi mūs visur gribēja aizvest, visu parādīt un pēdējās dienās arī pateikt uz redzēšanos (sayounara), jo mēs vienmēr būsim laipni gaidītas atpakaļ (ir pat nodrošināta naktsmītne, pateicoties īpašajai Higašikavas pilsonības apliecībai - dāvanai no pilsētas - , ko atgriežoties varēsim izmantot kā atlaižu kuponu dažos Higašikavas veikaliņos un arī kā brīvbiļeti uz kādas viesģimenes mājām).

Vienu dienu Unas priekšnieks Sugiyama kungs mūs aizvizināja uz savām mājām, lai mācītu, kā taisīt sobu (griķu nūdeles), un viņa sieviņa varētu mums sniegt privātstundu tējas ceremonijā. Lai gan sākumā, kad Sugiyama kungs rādīja, kā pareizi gatavot sobu, šķita, ka nekā sarežģīta šajā procesā nav, taču, kad pašas tikām pie darba, nemaz tik vienkārši nebija – uzmanība tiek pievērsta katram sīkākajam nieciņam, lai gala rezultāts būtu perfekts, piemēram, mīkliņa ir jāmīca 100 reizes, lai tiktu sasniegta īstā konsistence. Grūti, bet interesanti un, galvenais, gards gala rezultāts.

Ne mazāk aizraujoša bija tējas ceremonija, kad mēs vairāk  ieguvām klausītāju un vērotāju statusu, jo, lai varētu patiesi tajā piedalīties, jāmācās vairāki gadi, jo sīki un smalki ir izstrādāta katra kustība, katra darbība. Mums arī tika atļauts visu laiku netupēt uz ceļiem (ceremonija ilgst pusstundu), jo kā jau visiem, kas pirmo reizi ko tādu dara, tas ir liels pārbaudījums.

Vēl šajā nedēļā mums tika dota iespēja gatavot īstu japāņu ēdienu kopā ar Moritas kundzi – šoreiz tas bija rīsi karija mērcē (pagatavoju to arī mājās, izmatojot Sugiyamas kunga paša audzētos rīsus, kurus nevar salīdzināt ar Latvijā nopērkamajiem, gluži tā pat, kā mūsu garšīgie kartupeļi pret Japānas nebaudāmajiem). Gala rezultāts priecēja visus gan Japānā, gan arī mājās, tikai šeit sūdzējās, ka mērce esot mazliet par stipru.

Šie, protams, ir tikai daži no pēdējās nedēļas notikumiem, ko varētu stāstīt un stāstīt, taču vissvarīgākais, ko mums devusi Japāna ir neaizmirstamas atmiņas, brīnišķīgi cilvēki – visi, visi, kas par mums šo mēnesi rūpējās, gādāja, lai viss noritētu labi un negadītos aizķeršanāš. Higašikava nu ir kļuvusi gluži vai par mūsu otrajām mājām, kurp gribas atgriezties un kur būs, kas gaidīs mūs atpakaļ, kur ir palikusi daļa no mums, daļa no Latvijas. Mīļš, mīļš paldies ikkatram, kas bija ar mums kopā šo laiku, ja ne gluži klātienē, tad vismaz domās!

Maija un Indra.

Mums atvēlētais laiks šeit jau ir pusē – atlikušas vien divas nedēļas līdz pacelsies lidmašīna, kas aizvedīs mūs mājās. Šis mēnesis, iespējams, ir par maz, lai pilnībā izprastu, iepazītu japāņu mentalitāti, taču pietiekami daudz, lai izbaudītu viņu viesmīlību un laipnību, kā, piemēram, pacienāšanu ar kūku un sulu kādā vietējā veikaliņā, kur iegājām, lai iegādātos pāris zīmuļu.

Rit otrā nedēļa kopš mācāmies japāņu valodu, kas ir diezgan grūti, ņemot vērā to, ka vienīgā valoda, ar ko var kontaktēties ar skolotājiem, ir japāņu. Kā gan var saprast gramatikas likumus, kas tiek mācīti pilnīgi svešā mēlē? Tas arī ir iemesls tam, kādēļ dažreiz stundās valda kapa klusums, kad tiek kaut kas tiek jautāts un gaidīta atbilde. Un pats trakākais, liekas, būs runas teikšana visas klases priekšā japāniski, kas mūs sagaida šonedēļ. Protams, lūdzām palīdzību viesģimenēm, kas atsaucās, sniedzot draudzīgu roku un izvelkot mūs no maza, nervoza bezdibeņa, vienīgi tagad ir jāiemācās vēl nolasīt teksts, kas parastam latvietim šķistu gluži kā ķīniešu ābece – ķeburu ķeburi un aplīši galā.

Katru dienu pēc stundām dodamies uz kādām nodarbībām, vispirms bija japāņu tradicionālās dejas, tagad – taiko bungu treniņi. Ar dejām veicās ne tik labi, jo, kaut gan izskatās viegli, patiesībā ir diezgan sarežģīti izpildīt un atcerēties mācīto, taču taiko nodarbībās sokas labāk, vismaz mēs tā ceram!

Nu jau no viesģimeņu paspārnes esam pārvākušās uz kopmītnēm ar jaukām pavārītēm, kas ļoti uztraucas par to, ka mēs neesam pieradušas pie šīs zemes pārtikas un paliekam tukšu vēderu, jo dažreiz patiesi ir pagatavots kas ļoti interesants, ļoti nepierasts.

Pagājušajā nedēļas nogalē Moritu ģimene mūs veda aplūkot lavandu laukus, kas bija vienkārši brīnišķīgi, pa ceļam piestājot pie vulkāna, kas pirms mēneša esot izvirdis, kā arī pie dīķa, kas bija pilnīgi neticami, brīnumaini tirkīzzils!

Priecājamies par katru šeit pavadīto mirkli un ceram, ka šīs divas atlikušās nedēļas nepaies pārlieku ātri, bet ļaus izbaudīt vēl nepiedzīvotus mirkļus šeit – otrā pasaules galā!

Ar sveicieniem Indra un Maija!

Laiks skrien nemanot. Ar katru dienu mūsu laiks Japānā sarūk un vēl ir tik daudz, ko mācīties un apskatīt, tik daudz, ko uzzināt. Līdz šim laiks Higašikavā ir bijis aizpildīts, no rīta notiek japāņu valodas stundas, kurās mēs apgūstam aizvien jaunus vārdus un gramatikas likumus, pēcpusdienās ir dažādas aktivitātes.

Ar katru dienu Japāna pārsteidz mūs arvien vairāk. 19.07 devāmies uz Hokaido augstāko kalnu Asahidake, kas patiesībā ir vulkāns. Tajā mirklī, kad nonācām varenā kalna pakājē likās, ka esam nonākušas pavisam citā pasaulē. Mākoņi bija tik tuvu, likās, ja pacelšos uz pirkstu galiem varēšu viņus aizsniegt, un vislielākais pārsteigums bija tas, ka ieraudzījām sniegu jūlija vidū. Kāpiens  bija nogurdinošs un par nožēlu virsotni nesasniedzām, taču ar to mazumiņu pietika, lai saprastu, cik daba mums apkārt ir skaista un spēcīga. Nekad neaizmirsīsim šo dusošo milzi, kas pamostas tikai vienreiz sešsimt gados. Pēc kāpiena izmēģinājām Asahidakes karstos avotus, kas bija tieši tas kas vajadzīgs pēc tādas fiziskas aktivitātes.

Jau iepriekšējā vēstulē minējām, ka mācamies spēlēt taiko. Pēc piecu dienu treniņa, mēs ar savu taiko spēli priecējām Higašikavas iedzīvotājus skolas svētku gājienā. Stāvēt uz braucošas mašīnas un spēlēt taiko bija tiešām sarežģīti, bet tiklīdz ieraudzījām kā mūs atbalsta malās stāvošie cilvēki uztraukums pazuda kā ar roku noņemts, kā arī vidusskolas skolnieki mums ļoti palīdzēja, lai gājiens noritētu bez starpgadījumiem. Lai gan gadījās arī kāda kļūda, emocijas no šī vakara palika tikai tas labākās un arī cilvēki mūs atcerējās, jo nākamajā dienā daudzi teica, ka esot mūs redzējuši spēlējot taiko uz braucošas mašīnas.

Esam piedalījušās kendo nodarbībās. Kendo ir japāņu cīņas māksla, kurā tiek uzvilkts speciāls apģērbs un tiek izmantots bambusa zobens. Mums tika parādītas dažas pamata kustības un pat varējām likt lietā bambusa zobenu. Lai gan no malas izskatās ļoti vienkārši skriet pa zāli ar nūju rokās, tikai darot saprotam, ka tur slēpjas kas vairāk.

Mums japāņu valodas stundas vairs nenotiek skolā, bet tagad mūs māca Una, jo bija ļoti grūti saprast no mūsu skolotājiem, ko viņi vēlas mums ieskaidrot, jo kā jau teicām stundas notika tikai japāņu valodā.

Šobrīd mūsos valda dalītas jūtas, jo mēs vēl nevēlamies pamest šo vietu, taču skumstam arī pēc Latvijas un, protams, Rūjienas.

 

Ar sveicienu Indra un Maija!

 

Šī vieta nu ir kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Izkāpjot no lidmašīnas bija mazs kultūršoks, jo ieraudzījām tik atšķirīgu vidi.Pirmoreiz radās sajūta, ka mēs neko nesaprotam no ceļu satiksmes noteikumiem, kā arī nemākam atslēgt un aizslēgt durvis, jo šeit viss notiek otrādāk.

Nākamajā dienā pēc ierašanās mūs sagaidīja sporta svētki. Tad sākās pats grūtākais, japāņu valodas kursi ar Unu. Trijās dienās mums nācās iemācīties divus alfabētus HIRAGANA un KATAKANA, kas izrādījās ļoti sarežģīti, jo bieži vien burtus atšķir tikai ar to, no kuras puses ir vilkta līnija, kā arī mācījāmies dažādas pieklājības frāzes, kas tiek lietotas gandrīz visu laiku.

Nu jau četras dienas dzīvojām savās viesģimenēs, kas ir vienkārši brīnišķīgas – uzskata mūs gandrīz vai par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem. Interesanta ir arī mūsu komunikācija, kad bieži vien tiek izmantots Googletranslator, kas mēdz frāzes iztulkot nekorekti, piemēram, mīlīgu meitenīti nosaukt par „gudrus cāļus”.

 

 

Esam jau ar Latviju un sevi iepazīstinājušas gan bērndārzniekus, gan trešās un sestās klases skolēnus, kas tagad nākot pretī pa ielu sveicina un saka „Latovia”. Pavadīto laiku kopā, mūsuprāt izbaudīja gan bērni, gan mēs – vienreizējas emocijas, jautri pavadīts laiks, spēlējot plaukstiņpolku, „Ādamam bij` septiņ` dēl`” un citas latviskas spēles un baudot mums sagatavotos priekšnesumus.

 

 

Ceturtdien norisinājās japāņu valodas atklāšanas ceremonija koledžā, bet jau nākamajā dienā notika pirmās stundas, kurās skolotājs runāja tikai japāņu valodā un likās, ka arī viņš, gluži kā visi līdz šim satiktie japāņi,  uzskata, ka mūsu japāņu valodas zināšanas ir perfektas.

 

 

Izbaudām mums sniegto iespēju pabūt Japānā, priecājoties par katru šeit pavadīto mirkli, un sirsnīgi pateicamies ikvienam, kas palīdzēja mums šeit nokļūt. Un viena lieta gan ir skaidra: aizbraucot mājās, būs grūti aizmigt, jo pietrūks milzīgā varžu kora ikvakara balādes aiz loga.

 

 

Ar mīļiem sveicieniem Maija un Indra no Higašikavas Japānā.