Laima Brīnuma ir Rūjienas vidusskolas ģeogrāfijas, bioloģijas un dabaszinību skolotāja. Laimas bankas kontā, ko sauc par dzīvi un kur sīkākā valūtas vienība ir 1 dzīves gads, šobrīd ir 60 tādu gadu. Naudas pasaulē tas ir mazs skaitlis, bet cilvēka mūža 60 gadi liecina par bagātību, kuras mērs ir darbs, bērni un mazbērni un prasme katrā visparastākajā rasas lāsē ieraudzīt dimanta mirdzumu.

38 darba gadi pavadīti skolā, pirmie 7 no tiem-Ķoņu astoņgadīgajā skolā ( Laima tajā laikā bija arī mana klases audzinātāja un ģeogrāfijas skolotāja). Pēc tam skolotājas darbs tika turpināts Rūjienas vidusskolā (Laima pati ir Rūjienas vidusskolas 1970. gada absolvente). Un tā līdz šai dienai- katru darbadienas rītu uz skolu. Pa raibu kļavlapu paklāju rudenī, zem sniegpārslu debesīm ziemā , strazda dziesmas sveicināta pavasarī...

Laima, lai gan sākumā nav pārliecināta, ka mūsu saruna ir nepieciešama, beigās tomēr piekrīt intervijai. Iepazinusies ar iespējamo intervijas saturu, viņa aizrāda, ka tos 60 jau nevajadzēja pieminēt (piedod, Laimiņ, citādi nevarēju!), un uz manu pirmo jautājumu „Vai ir viegli būt skolotājam?” atbild ar retorisku pretjautājumu: „Kam tagad pasaulē ir viegli?”

Savus darba gadus viņa raksturo kā interesantus un notikumiem raibus. Laima atzīst, ka „neviens skolā pavadītais gads nav līdzīgs citam, vienmēr notiek kas jauns. Nav viegli būt skolotājam, bet šis darbs ievelk sevī, un grūti arī no tā aiziet. Skaists darbs.” Un tālāk jau rit saruna gan par skolu, gan par politinformāciju un aprikozēm.

Skolēns pirms 38 gadiem un šodien-kāda ir līdzība?

Bērni jau vienmēr ir bijuši dažādi – gan centīgi un paklausīgi , gan delverīgi un  palaidņi. Šobrīd varbūt bērni ir drošāki, atvērtāki, vairāk uzdrīkstas. Viss jau ir atkarīgs no ģimenes, vecākiem. Prieks par tām ģimenēm, kam izdodas jaukus, labus bērnus izaudzināt – te es nedomāju tikai tos ar labām atzīmēm, bet vairāk ar labām, cilvēcīgām īpašībām, un tā tas bija agrāk un ir tagad.

Sākot strādāt Rūjienas vidusskolā, pirmos divus gadus tu biji arī pionieru vadītāja. Oktobrēnu un pionieru laiks-kāds tas bija?

Jā, šīs bērnu organizācijas bija ideoloģizētas , komunistiskas. Bet viss jau ir atkarīgs no cilvēkiem. Rūjienas vidusskolā varbūt mēs nemaz tik komunistiski noskaņoti nebijām. Pionieru vadītājas darbs bija arī ārpusklases darbs, daudzi darbības virzieni jau ir dzīvi vēl tagad un nav slikti. Piemēram, makulatūras vākšanas akcija „Nenocērt egli!” ir aktuāla vēl šodien.

Šogad tavi skolēni teicami startējuši ģeogrāfijas olimpiādē-ir iegūtas vairākas godalgotas vietas. Kas ir šīs veiksmes pamatā-paša skolēna apzinīgs mācību darbs vai skolotāja prasme rosināt skolēnu sasniegt augstākus mācību rezultātus?

Bioloģijas olimpiādēs mani audzēkņi piedalījušies vienmēr, un tagad arī ģeogrāfijā. Mans uzdevums ir ieraudzīt tos bērnus, kas varētu piedalīties olimpiādē, jo tas no skolēna prasa plašas zināšanas, arī plašu redzesloku abos šajos priekšmetos. Gatavojoties olimpiādei, jāiegulda daudz papildu darba- nekad nevar paredzēt, kādus tematus vajadzēs zināt un kādi uzdevumi būs jāveic. Bioloģijas olimpiādēs vienmēr labāki rezultāti ir tiem skolēniem, kas mācās bioloģiju, domājot par savu nākotnes profesiju. Prieks par abiem Jāņiem (Jāni Pelci, 8.a, Jāni Berkoldu, 8.b) un Andri (Andri Ķīkuli, 8.b), kuri šogad Valmieras un starpnovada 8. klašu ģeogrāfijas olimpiādē bija labākie. Tas ir viņu darba rezultāts, ar to viņi var lepoties. Protams, bērnu veiksme ir arī vecāku veiksme.

Tu esi bijusi klases audzinātāja vairākām klasēm. Kādas bija tavas audzināmās klases? Kura visspilgtāk palikusi atmiņā?

Visus gadus esmu bijusi klases audzinātāja, domāju, ka tā ir neatņemama skolotāja darba sastāvdaļa. Katra klase ir bijusi citādāka. Vairāk jau paliek atmiņā tie skolēni, kas ir lielāki delveri un kas ir ar stiķiem un niķiem. Vienmēr esmu priecājusies par veiksmīgu sadarbību ar vecākiem-kopīgām klases ekskursijām un citiem pasākumiem.

Esmu dzirdējusi kolēģus sakām, ka tu esi pratusi izaudzināt krietnus dēlus. Kā tev tas ir izdevies? Vai ir zināma kāda īpaša dēlu audzināšanas metode?

Nu nav jau nekādas īpašas metodes. Tā ir vecāku veiksme un izdošanās. Domāju, ka daudz kas bērnu audzināšanā ir atkarīgs no ģimenes tradīcijām, jo mēs taču intuitīvi atdarinām savus vecākus. Mūsu ģimenē visu darījām kopā – kopā atpūtāmies un kopā veicām mājas darbus. Tas arī ir manu bērnu audzināšanas pamatā.

Liktenis tev vēlējis 2 dēlus u 3 mazdēlus. Vīrieši tik vien apkārt. Vai meitas nekad nav pietrūcis?

Ir. Ko darīsi? Vēl jau var cerēt uz mazmeitu, bet katru gadu cerību paliek aizvien mazāk un mazāk...

Pats labākais, ko tu esi paņēmusi no saviem vecākiem, -kas tas ir?

Grūti pateikt. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk jūtos kā sava tēva meita. Esmu visu mūžu bijusi grāmatu lasītāja, un jau daudzus gadus cenšos noklausīties, izlasīt jaunumus politikā. Atceros, ka manā bērnībā mūsmājās svarīgs brīdis bija radio ziņas – mājā klusums, jo tētis klausās visu, „Amerikas balsis” ieskaitot.

Agrāk klases stundās svarīga lieta bija klases politinformācija. Pati jaunībā jau par politiku neko daudz nezināju. Nojaušot, ka man vajadzēs klasē runāt par ASV agresiju Folklendu salās, pajautāju tēvam, lai man izstāsta šo politisko notikumu norisi un cēloņus. Nākamajā dienā klases stundā veicu savu pienākumu lieliski. Pēc tam direktors Ēriks Paeglis mani paslavēja par labu notikumu izklāstu.

Tavā dārzā Aspazijas ielā ir visai raibs augu klāsts, un tur darbošanās notiek no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Tomātu stādi siltumnīcā maijā un saldas aprikozes augustā. Šis tas no tā visa kādreiz ticis arī man. Kāda īpaša veiksme bijusi tev kā dārzniecei?

Aprikozes ir, labi garšo , bet raža nav liela. Dārza darbus pamatā veic mans vīrs, jo viņam tas patīk. Vasarā katru dienu domāju, ka vajag kaut ko no stādījumiem samazināt, bet ap Jaungadu jau atkal, kādas sēkliņas vajadzētu sagādāt. Vasarā visa dzīve paiet dārza darbos. Man ir tāds kolekcionāra gars. Redzu ko neparastu – man to vajag.

Augu mīlestības mainās – ir bijušas rozes ,dālijas, puķuzirņi, gladiolas. Pašlaik man ir diezgan daudz lilliju, pagalmā gozējas lieli fuksiju podi.

Kur tu ņem spēku, kad šķiet-visa pasaule pret mani ir netaisnīga?

Eju mājās, aizveru aiz sevis durvis-nevienam nav jāredz, kā dusmojos.

Diennaktī ir 24 stundas. Kura no šīm stundām ir tava stunda?

Laikam jau rīts, rīta stundas, jo ne velti mīlu agri ierasties skolā. Līdz pusdienlaikam tas ražīgākais darbs.

Vai aprīlis, kas ir tavs dzimšanas mēnesis, ir arī tev sirdij tuvākais  gada mēnesis?

Man patīk pavasaris, kad tikko bērziem lapas izplaukušas. Rudens rīti, kad pēc salnām nobirušās lapas vēl krāsainas čaukst zem kājām. Putenis un negaiss patīk. Protams, ja esmu atbilstoši saģērbusies vai atrodos istabā.

Ja varētu dzīvi tāpat kā cimdu izārdīt un adīt no jauna, ko tu darītu citādi?

Izmantotu šīsdienas iespējas savas karjeras veidošanā. Vairāk domātu par profesionālo izaugsmi.

Novēlu tev šogad atkal izaudzēt krāšņus ziedus, un lai katrs zieds savā vienreizībā sniedz apjausmu, ka cilvēka mūžs ir līdzīgs skaistam dārzam, kura saimnieks esi tu pats!

Paldies par sarunu!

Alda Jansone

Janvāra beigās Valmieras Rotari kluba kārtējā pusdienu reize kafejnīcā „Ceturtais cēliens” bija īpaša – pie galda goda vietā sēdēja deviņi Valmieras un apkārtējo novadu vidusskolu labākie jaunieši. Šajā svinīgajā brīdī katram no viņiem tika pasniegts Goda raksts un Rotari kluba stipendija, kas nozīmē, ka šie jaunieši no janvāra līdz maijam ik mēnesi saņems 20 latus jeb ikgadējo stipendiju, ko Valmieras rotarieši veido no saviem privātajiem ziedojumiem. Stipendiātu vidū ir arī Rūjienas vidusskolas 12. a klases skolniece Amanda Kreile.

Vai Tu jūties pagodināta, ka no visiem vidusskolēniem Rotari stipendija tiek piešķirta tieši Tev?

Protams, priecājos. Kuram gan negribētos saņemt nelielu atlīdzību par cītīgu sēdēšanu stundās, klausīšanos skolotājā, mājasdarbu pildīšanu un pēc tam labām sekmēm kontroldarbos? Manuprāt, vēl ļoti daudz skolēnu būtu šādu stipendiju pelnījuši.

Tavuprāt, kāpēc tieši Tev piešķīra šo stipendiju?

Laikam tāpēc, ka esmu viena no Rūjienas vidusskolas „labiniekiem” un centīga mācībās, kā arī materiālās situācijas dēļ – mana mamma šobrīd ir bez darba, tāpēc man tika dota iespēja nopelnīt pašai, taču nevis strādājot, bet gan labi mācoties. Cik zinu, Rotari klubs atbalsta tos, kuriem vajag nedaudz finansiāli palīdzēt.

Pastāsti, lūdzu, par tikšanos ar Rotari kluba biedriem!

Tikšanās notika Valmieras kafejnīcā „Ceturtais cēliens”. Tur bija sapulcējušies visi Valmieras Rotari kluba biedri. Vispirms papusdienojām, tad mums tika pasniegts goda raksts par labām sekmēm mācībās, aktīvu sabiedrisko darbību un iesaistīšanos interešu izglītībā. Pēc tam pastāstījām nedaudz katrs par sevi un saviem nākotnes plāniem. Pavisam bijām 9 stipendiāti.

Vai Tu uzskati, ka šāda stipendija stimulē vidusskolēnu labāk mācīties?

Īsti nezinu. Daudzi skolēni par šādu stipendiju nemaz nav informēti. Arī es nezināju. Manuprāt, vidusskolēnus vajadzētu vairāk pakārdināt ar šāda veida stipendijām – tas noteikti būtu stimuls mācīties vēl labāk.

Kādas sajūtas Tevi pārņem, pavadot pēdējo gadu Rūjienas vidusskolā?

Pagaidām nejūtos citādāk. Manuprāt, vēl tik ļoti neapzinos, ka pēc 3 mēnešiem es šajā skolā vairs nemācīšos. Arī Žetona vakarā biju sevī vīlusies, jo nejutos tā, kā biju gaidījusi, bet tuvosies eksāmeni, izlaidums, tiks pavadītas pēdējās dienas ar klasesbiedriem, un tad gan noteikti nedaudz kļūs žēl, ka 1. septembrī mēs vairs nesatiksimies.

Kas Tev palīdz sasniegt labos rezultātus mācībās?

Pati sev palīdzu. Ja arī dažreiz uznāk slinkums, tad cenšos ātri tikt no tā vaļā. Droši vien "vainīgs" ir arī tētis, jo no viņa man laikam tā gudrā galva. Protams, paldies jāsaka skolotājai Agnesei Pakalnei, jo man tā grūtāk iet ar matemātiku, bet viņa vienmēr paskaidro nesaprotamo kaut vai 10 reižu, turklāt bez jebkādām dusmu pazīmēm.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni pēc Rūjienas vidusskolas beigšanas?

Ja godīgi, tad nezinu. Vislielākais trūkums manī ir neizlēmība, tāpēc droši vien arī pēc eksāmeniem vēl nezināšu, ko darīt, kur mācīties. Marta sākumā ar klasi braukšu uz izglītības iespēju izstādi „Skola 2012” un ceru, ka pēc tās apmeklējuma domāšu citādāk.

Ko Tu novēli savai skolai un skolēniem?

Savai skolai novēlu tiekties tikai uz augšu un attīstīties, par ko arī nešaubos, ka tā būs, nepārvērst skolu par pāraudzināšanas iestādi, bet gan par vietu, uz kuru bērni ietu labprātīgi un ar prieku. Skolēniem – saņemties un pārciest visus 12 gadus skolā, lai arī cik grūti dažreiz neliktos. Ceru, ka beigās gandarījuma sajūta būs tā vērta. Veidojiet aktīvu skolēnu pašpārvaldi, lai skolas dzīvi padarītu krāsaināku un interesantāku jums pašiem! Arī mācības ar izklaidi jāmāk apvienot. Nedrīkst laiku pavadīt skolā vai mājās, draudzējoties tikai ar grāmatām. Jābūt aktīvam un jāpaspēj gan labi mācīties, gan izballēties. Būs jautrāk!

Paldies par interviju! Lai Tev veicas nākamās izglītības iestādes izvēlē un izdodas kļūt par profesionāli kādā no cilvēka dzīvesdarbības jomām!

Inita Gulbe, 12. a klases skolniece

Tā kā šobrīd tiek veikts darbs pie Rūjienas vidusskolas vairāku darbības virzienu pilnveides, man interesanti šķita uzzināt, kā skolas darbu vērtē pēdējo piecu gadu absolventi. Tieši viņi pašlaik gatavojas beigt dažādas Latvijas augstskolas un konkurēt darba tirgū. Skola ir veicinājusi viņu karjeras izaugsmi, bet, cik veiksmīgi, viņuprāt, tas ir darīts, to centos noskaidrot intervijā. Virtuālajā sarunā vēlējos iesaistīt pēc iespējas vairāk jauniešu, diemžēl ne visi uzrunātie atbildēja. Paldies Danai Alpeusai, Madarai Vinterei, Madarai Celmiņai, Evitai Pogai, Aināram Eidonam un Dāvim Priedem par sadarbību un atbalstu intervijas tapšanā!

Ainārs Eidons (2008. gada absolvents), studē LSPA, brīvajā laikā pilnveido savu dziedāšanas prasmi korī „Balsis” un kādā jaunu puišu grupā, par kuru jau drīzumā dzirdēsim.	Madara Vintere (2008. g. absolvente), beigusi Alberta koledžā sabiedrisko attiecību studiju programmu, pašlaik apgūst Rīgas Stradiņa universitātē komunikāciju zinātnes, papildus strādā apģērbu veikalā "Zara".	Madara Celmiņa (2008. g. absolvente), mācās Banku augstskolā, strādā A/S „Swedbank”.

Dāvis Priede, 2005. gadā Rūjienas vidusskolā ieguvis pamatizglītību, pašreiz studē būvniecību RTU, brīvajā laikā nodarbojas ar sportu, lasa grāmatas, apmeklē baznīcu un pēc iespējas vairāk cenšas būt kopā ar ģimeni.

Dana Alpeusa (2006. g. absolvente), mācās ViA, strādā VSAC "Vidzeme" (iepirkumu speciāliste) un Rūjienas novada pašvaldībā (sporta pasākuma organizatore).

Evita Poga (2007. g. absolvente), studē LU Psiholoģijas, pedagoģijas un mākslas fakultātē un strādā Rūjienas vidusskolā par sociālo pedagoģi.

Kāds ir Rūjienas vidusskolas (turpmāk-RV) ieguldījums tavas karjeras izaugsmē?

Madara Vintere: RV manu karjeras izaugsmi veicināja tieši ar zinātnisko darbu rakstīšanu, tos rakstot un aizstāvot, daudz ko iemācījos, ko varu pielietot arī šobrīd, kad vēl turpinu savas studijas. Skola manī pilnveidoja mērķtiecīgumu, neatlaidību un spēju paskatīties uz lietām no malas.

Dana Alpeusa: RV ir laba skola, tur ieguvu sev nepieciešamās zināšanas. Tā lika pamatus manai   drosmei un mācīja būt atklātai , kas ir veicinājis manu karjeras izaugsmi.

Madara Celmiņa: Jau pamatskolā zināju, ka iešu mācīties vidusskolā un ka tā būs Rūjienas vidusskola. Nekad neesmu savu izvēli nožēlojusi. Es vispār dzīvē cenšos neko nenožēlot, kā ir, tā ir. Studijas Banku augstskolā izvēlējos tāpēc, ka patika matemātika. Pateicoties tam, ka skolotāja Dina Oliņa piedāvāja piedalīties 11.klasē Ēnu dienās, tagad esmu tur, kur esmu. Aizgāju uz A/S „Swedbank”. Tur man ļoti patika. Šogad pēc prakses man piedāvāja palikt strādāt bankā par jaunāko klientu apkalpošanas speciālistu, es labprāt piekritu.

Ainārs Eidons: Skolas laikā man bija vispusīgas intereses, tāpēc tā grūti par vienu jomu spriest. Labas zināšanas es guvu visās mācību stundās, protams, kādā vairāk, ja tā mani vairāk interesēja. Es domāju, ka skolas līmenī viss bija kartībā, iemācīja to, ko vajadzēja. Protams, viss atkarīgs no tā, cik pats skolēns to ņem pretī.

Evita Poga: Rūjienas vidusskolu absolvēju 2007. gadā. Tajā brīdī skats uz nākotni bija miglā tīts, jo līdz pat pēdējam brīdim nebiju izlēmusi, ko darīt tālāk. Pienāca 2007. gada rudens, un mans lēmums bija mācīties Latvija Universitātē, Pedagoģijas, psiholoģija un mākslas fakultātē, sociālās pedagoģijas programmā. Tas bija kaut kas nezināms un jauns priekš manis.

Dāvis Priede: RV ieguvu pirmo pamatu savām akadēmiskajām zināšanām. Pozitīvi bija tas, ka skola domāja par to, kā skolēnus motivēt sasniegt augstākus rezultātus mācībās. Skolotāji veltīja laiku individuālam darbam ar mani. Atmiņas par šo laiku ir palikušas labas, un noteikti bez Rūjienas vidusskolas un cilvēkiem, kas tur strādā, es nebūtu tas, kas esmu šobrīd. Paldies visiem tiem skolotājiem, kuri bija pacietīgi ar mani un centās iemācīt to labāko. Īpaši atmiņā palicis datorskolotājs Valdis Vīksna, matemātikas skolotājas Agnese Pakalne un Emīlija Bokta un noteikti arī latviešu valodas skolotāja Alda Jansone.

Kuri skolas darbības virzieni , tavuprāt, ir pilnveidojami? Kā tev skolā pietrūka?

Dana Alpeusa: Rūjienas vidusskolā, manuprāt, kopumā bija maz praktisko nodarbību, un šis trūkums nepilnveido prasmi teoriju pielietot dzīvē. Paldies ķīmijas un fizikas skolotājām par šādu iespēju ķīmijas un fizikas stundās!

Madara Vintere: Tieši man skolā nekā netrūka, jo viss jau ir mūsos pašos - ja mēs vēlamies kaut ko sasniegt, mums pašiem uz mērķi ir jāiet.

Dāvis Priede: Taisnība jau ir, ka sliktās lietas ar laiku aizmirstas un mēs cenšamies paturēt atmiņā to labāko. Tomēr tas, kas, manuprāt, pietrūka skolā tajā laikā, kad es tur mācījos, ir vairāk uzmanības mācībai par toleranci, saliedētību un iecietību skolēnu starpā. Atceros, ka klasē bija "krutie" un pārējie. Lai cilvēks izaugtu par labu sabiedrības locekli, viņam ir jāiemācās cienīt un pieņemt citus neatkarīgi no viņu apģērba, spējām mācībās vai sportā, sociālā statusa. Otra problēmas puse ir tā, ka bērni, kuri skolā šo cieņu nesaņem, izaug ar kompleksiem un vai nu samierinās ar to, vai arī cenšas iegūt sabiedrības uzmanību citādā veidā. Es domāju, ka skolai ir lielas iespējas strādāt pie šī jautājuma, jo bieži vien galvenais uzsvars tiek likts uz akadēmiskajām zināšanām, kas, protams, ir labi, bet nebūt nav viss, un es pat teiktu, nav pats svarīgākais, kas būtu jāiemāca. Saprotams, ka skolai ir neiespējami labot visas vecāku pieļautās kļūdas, tomēr ir vērts par to padomāt.

Ainārs Eidons: Noteikti mūzikas novirziens būtu pilnveidojams, jo bija tā, ka katru gadu viss stāvēja uz vietas. Vajag vairāk speciālistu un jaunu zināšanu mūzikas mācīšanā.

Madara Celmiņa: Manuprāt, RV ir nepieciešams pievērst daudz lielāku uzmanību krievu valodas mācīšanai. Rīgā ar krievu valodas zināšanām man ir problēmas, bet es cenšos un mācos. Kopumā ar vidusskolas laiku un tajā iegūto esmu apmierināta. Grūti izcelt ko īpašu, jo beigās visu zināšanu un prasmju apvienojums veido cilvēku.

Evita Poga: Pilnveidot vienmēr kaut ko var, ja arī viss ir ideāli. Šobrīd skola sevi patiešām ir uzlabojusi- izremontētas telpas, tiek pielietotas interaktīvās tāfeles mācību procesā, un pavisam gaidīta ir jaunā sporta halle. Viss mainās, un arī skola mainās līdz ar gadiem, pilnveido sevi un nes savu vārdu ārpus novada robežām. Ja arī būtu kaut kas pilnveidojams, tad mēs to nevarētu mainīt, jo izglītības iestāde strādā ne jau pēc saviem noteikumiem, bet gan pēc valstī noteiktiem standartiem. Varbūt laikā, kas es mācījos šeit, pietrūka modernāku mācību metožu, bet tas nebūt neietekmēja izglītības līmeni.

Vai būtu lietderīgi vidusskolēniem paralēli vidējās izglītības programmai piedāvāt apgūt profesionālās ievirzes kursus?

Madara Vintere: Manuprāt, nē, nevajadzētu gan, jo tad zustu vidējās izglītības kvalitāte. Neuzskatu, ka skolai būtu kaut kas jāmaina tik kardināli!

Ainārs Eidons: Es domāju- vajag noteikti, jo daudzi skolēni pēc 9.klases aiziet uz arodskolām. Manuprāt, ir svarīgi ,lai skolēni paliktu un izglītotos mūsu skolā. Piedāvājot šos kursus, tiks saglabāti skolēni un skola pilnveidosies.

Madara Celmiņa: Profesionālos kursus nē, tad jau skola būtu kā arodskola. Pietiktu ar dažādiem ieskatiem vairākās profesijās. Vidusskola ir tā vieta, kas piedāvā daudz dažādu iespēju, no kurām katrs var izvēlēties savu virzienu. Manuprāt, tā tam arī vajadzētu palikt. Rūjienā tomēr ir pietiekoši laba skola, lai katrs tajā varētu atrast sevi.

Dāvis Priede:Es domāju, ka nē, jo ar to nodarbojas arodskolas. Nedomāju, ka RV būtu jākļūst par arodskolu.

Tavs priekšlikums skolas darba uzlabošanai

Madara Celmiņa: Kā viens no priekšlikumiem skolas darba uzlabošanai varētu būt – vairāk grupu darbu klasēs. Tas uzlabo savstarpējās attiecībās, iemāca strādāt komandā un rēķināties ar citu viedokli. Vēl viens priekšlikums – piedāvāt skolēniem iepazīties ar dažādu profesiju pārstāvjiem. Ēnu diena ir tikai reizi gadā, bet šādas ekskursijas varētu būt reizi ceturksnī. Kāds varbūt nekad nav iedomājies, ka pavāra darbs var būt tik interesants vai ko īsti dara aptiekārs vai vetārsts. Pati labprāt izmantotu šādu iespēju un domāju, ka daudziem patiktu, jo pēc vidusskolas nav viegli izvēlēties, kurp doties, ir arī bailes „nošaut greizi”.

Dana Alpeusa: Vairāk iesaistiet skolēnus dažādās aktivitātēs, piemēram, skolēnu un skolotāju vienošanai!
Ainārs Eidons: Svarīgi ir veikt aptaujas par to, ko bērni vēlas, jo ļoti nozīmīgs ir arī viņu viedoklis. Manuprāt, bērna audzināšana sākas ģimenē, un ir tādi bērni, kam ģimenes nav vai arī vecāki neinteresējas par bērnu. Tāpēc vajag organizēt nodarbības, kur bērni uzzinātu par to, cik svarīgi ir mācīties, jo no zināšanām ir atkarīga cilvēka  nākotne. Radiet iespēju skolēniem darboties praktiski!
Madara Vintere: Vajadzētu skolēnus motivēt rakstīt zinātniskos darbus, jo tas ne tikai palīdz attīstīt analītiskās spējas, bet arī iemāca uzstāties auditorijas priekšā.

Absolventu atbildes apkopoja Alda Jansone

IlzeAmerika Rūjienas vidusskolā par medmāsu strādā kopš 2012. gada 2. janvāra. Pa šo laiku viņa jau ir paspējusi iemantot skolēnu uzticību, un pusaudži medmāsas kabinetu apmeklē ne tikai lai saņemtu pa kādai tabletei, bet arī lai vienkārši parunātos. Trausla un sievišķīga, ieinteresēta skolas dzīves notikumos un erudīta sarunu biedrene-tāda ir Ilze.

Raksturo savu karjeras ceļu! Kāds tas ir bijis? Drošs un paredzams vai līkumains un pārsteigumiem pilns?

Nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā līkuma. Esmu pabeigusi Rīgas 2. medicīnas skolu, kur ieguvu profesiju – feldšeris - laborants, vēl praksē gāju Rūjienas slimnīcā. Īsti man tas nepatika, tālāk startēju uz māsu skolu, ieguvu māsas profesiju. Tūlīt pēc skolas beigšanas 2002. gadā sāku strādāt P.Stradiņa KUS nefroloģijas nodaļā. Vēlāk mani pārvilināja uz Latvijas Transplantoloģijas centru veikt operāciju māsas pienākumus.

Vai darbs skolā no darba slimnīcā ļoti atšķiras?

Nemaz! Kā skolā, tā slimnīcā visiem vajag psiholoģisku atbalstu. Protams, ir reizes, kad ar runāšanu vien ir pa maz, jāķeras pie zālītēm. Skolēnam, ienākot manā kabinetā, vispirms ir jāizstāsta savs bēdu stāsts, tad meklējam risinājumu – dzeram tabletīti, meklējam sniegu, ko pielikt pie sasistā ceļa, vai ejam mājās caur ģimenes ārsta praksi...

Kādos gadījumos visbiežāk skolēni  vēršas tavā kabinetā pēc palīdzības?

Skolēniem problēmas sagādā sports, lielākā daļa vēlas nevajadzīgu atbrīvojumu no sporta nodarbībām. Kā arī vienkārši  - parunāties!

Kā tu reaģē, ja jūti, ka skolēns slimību simulē?

Ir gadījies, bet pēc tam ir ļoti grūti noticēt nākamajā reizē. Bet meliem jau ir īsas kājas!

Kāda ir Rūjienas vidusskola, kurā tu šobrīd strādā? Kas tevi šeit pārsteidz, kas rada izbrīnu?

Vizuāli skaista, ar ilgām pēc jaunās sporta zāles un ar interesantiem cilvēkiem tajā. Es visu jauno pieņemu kā pašsaprotamu, līdz ar to nekas manī nerada izbrīnu.

Kāds bija tava skolas laika interesantākais piedzīvojums?

Mācījos Rūjas skolā, kad tā vēl saucās J.Alkšņa Rūjas 8 gadīgā pamatskola. Tajos laikos “nobastot” stundas bija liels sasniegums, mēs, visa klase, kā viens aizbēgām un pēc tam kopā rakstījām arī paskaidrojumus, vēl arī mūs visus skolas priekšā nosauca, kad bija pirmdienas līniju rīts.

Un bērnībā pastrādātais lielākais nedarbs-kāds tas bija?

Vēl nesen jautāju mātei, kāds bija mans lielākais nedarbs, viņa nezināja neko atbildēt. Iedomājieties, cik paklausīgs bērns esmu bijusi! Bet pati gan atceros, kā trešajā klasē 2 (divnieku) pārlaboju par 3 un paslēpu dienasgrāmatu zem vecmāmiņas kumodes!

Vai ir palicis kāds bērnībā neizsapņots sapnis?

Kad skolā audzinātāja lika rakstīt, kas es būšu, kad izaugšu, es minēju: ”Būšu bērnudārza audzinātāja!”. Bērnību pavadīju mājās, mani pieskatīja vecmāmiņa, bērnudārzā neesmu gājusi. Es biju noilgojusies pēc citiem vienaudžiem. Tikai kad sāku iet skolā, izveidojās draugu pulciņš. Man gan bija 15 gadus vecāks brālis, pie kura gāju skolas gados ar neskaidriem jautājumiem, bet bērnībā īsti viņu neatceros.

Kāda mūsdienu jauniešu uzvedība tev nav pieņemama? Kāpēc?

Vienmēr jau gribas teikt:” Kad es augu zāle bij zaļāka...”Bet patiesībā viss ir jāprot pieņemt, sadzīvot un dzīvot līdzi. Atceros-kaut kad dzirdēju, ka par maziem bērniem un veciem cilvēkiem drīkst smiet, jo mazs tu pats esi bijis un vecs arī būsi, bet par slimu smiet ir grēks!

Vai ir bijis tāds brīdis dzīvē, kad tava taisnība nevienam nav bijusi vajadzīga?

Ir tāds sakāmvārds:” Gudrākais vienmēr piekāpjas!” Tā arī es, nogaidu, jo zinu, ka taisnība bieži uzvar.

Kā tev visvairāk ir žēl? Kāpēc?

Es nemēdzu žēloties par dzīvi, jo katram ir savs ceļš ejams, katram ir savs uzdevums. Pa dzīvi ir jāiet tā, lai atskatoties nebūtu nekas jānožēlo!

Ko tu darītu, ja atrastu uz ielas noklīdušu un vientuļu kaķēnu?

Paceltu un nestu mājās, pabarotu, tad painteresētos, vai kādam apkaimē nav pazudis.

Cilvēka spēja piedot liecina par spēcīgu personību. Vai tev ir nācies kādam lūgt piedošanu?

Ja esmu kļūdījusies vai esmu vainīga, es cenšos atzīt savu vainu. Mana taktika ir nogaidīt un pēc tam iet prasīt piedošanu, jo dusmu (jūtu) karstumā var sanākt vēl ļaunāk!

Kurš gadalaiks ir tev tuvākais? Kāpēc?

Skolas laikā viennozīmīgi tā ir vasara, kad sākas brīvlaiks.Bet tagad man patīk arī rudens. Tā ir tāda pilnības sajūta, kad tiek novākti dārzi, visi gatavojas ziemai, paliek tāds kluss un mierīgs. Var pārlaist skatu pār laukiem, pār pagalmu, priecāties par izdarīto un vakarā ierušināties pie silta mūrīša...

Un kura nedēļas diena tev vislabāk patīk?

Piektdiena, kad seko brīvdienas. Tad visu savu laiku un spēku veltu dēliņam.

Ja zelta zivtiņa tev dotu iespēju trīsreiz kaut ko vēlēties, kas tas būtu?

Kad Jaunā gadā novēl laimes, tad svarīgi novēlēt arī veselību. Vesels cilvēks ir laimīgs, līdzcietīgs un bagāts. Tad ar' lai zivtiņa dod iespēju šos trīs viedos vārdus izpildīt!

Kāda, tavuprāt, būs Rūjiena pēc 25 gadiem?

Cerēsim, ka Rūjiena joprojām dzīvos zaļi un nebūs pārvērtusies par pilsētu, kuru apraksta pasakās: „Reiz bija...”

Paldies par interviju!

Alda Jansone