Rūjienas vidusskolas 11. klases skolnieces un azartiskās basketbolistes Līva Virse un Zane Plauka savu spēles prasmi   pilnveidojušas jau no bērnības, un nodarbošanās ar basketbolu ļāvusi viņām ne tikai uzlabot fizisko formu un  prāta spējas, bet arī  apskatīt pasauli.

Kā iesākās tavi pirmie soļi basketbolā?

Zane: Mani pirmie soļi basketbolā iesākās mazajā skolā, kur es aizgāju paskatīties, kā trenējas klasesbiedrenes, un beigās pašai tas ļoti iepatikās un sāku jau treniņus apmeklēt regulāri. Mūsu treneris bija Vidars Zviedris, un pēc  kāda laika viņš mums piedāvāja aizbraukt uz Valmieru patrenēties. Valmierā patika, un tā viss sākās nopietnāk.

Kas iedvesmoja nodarboties ar basketbolu?

Līva: Nekad nebiju iedomājusies, ka nodarbošos ar basketbolu, mācoties mazajā skolā, mani  vairāk saistīja māksla, taču, kad lielākā daļa klases meiteņu pieteicās basketbola pulciņam, es arī nodomāju pamēģināt, un , protams, iepatikās. Sākumā tikai trenējos Rūjienā pie pašreizējā skolas direktora, taču tad viņš deva mums iespēju aizbraukt uz Valmieru un pamēģināt spēlēt tur, tāpēc laikam tieši viņš ir tas cilvēks, kurš iedvesmoja, protams, arī vecāki, jo viņi neliedza šo iespēju.

Ko līdz šim tev ir devis basketbols?

Zane: Basketbols man ir devis jaunus, lieliskus draugus, man ir bijusi iespēja apskatīt un iepazīt citas valstis, uz kurām, visticamāk, nekad dzīvē nebūtu aizbraukusi, kā arī tas ir devis lieliskas emocijas, izcīnot uzvaras, un licis mācīties no kļūdām, kad ir piedzīvoti zaudējumi. Basketbols  galvenokārt iemācījis  patstāvību, atbildības sajūtu un precizitāti. Tas ir pilnveidojis manu raksturu uz to labāko pusi.

Līva: Basketbols man ir devis patiešām daudz. Laikam jau pozitīvās emocijas, ko sagādā uzvaras, treniņi, un komanda ir lielākais guvums. Taču, spēlējot basketbolu, esmu iemācījusies koncentrēties, savaldīt savas emocijas un būt disciplinēta. Protams, basketbols ir devis iespēju ceļot un apskatīt pasauli.

Cik daudz ir jāstrādā, lai būtu laba basketboliste un vēl iegūtu labu izglītību? Kā var apvienot basketbolu ar mācībām?

Līva: Vai, jāstrādā ir ļoti smagi, dažreiz šķiet, ka viss, man pietiek, vairs nespēju, bet tad saprotu, ka bez šī  sporta veida nevaru. Treniņi ir grūti, taču ne vienmēr, jo pie tiem pierod. Ir arī fiziskie treniņi, kuros trenējam izturību, spēku un ātrumu. Taču grūtāk par treniņiem ir apvienot tos abus. Mācībām atliek ļoti maz laika, jo dažreiz fiziski to nespēju, ir grūti, bet cīnos, cik spēju, jo izglītībai ir ļoti liela nozīme, kaut nākas citreiz to atstāt otrajā vietā.

Zane: Ir jātrenējas katru dienu un viss jāizdara maksimāli labi. Jābūt lielam gribasspēkam. Tos apvienot nav viegli, jo pēc treniņiem ir liels nogurums un nav vēlmes mācīties, bet, ja tu saproti, ka ar basketbolu naudu nepelnīsi, tad saproti, ka arī izglītība ir svarīga un ir kārtīgi jāmācās.

Kāda ir fiziskā slodze treniņos?

Zane: Treniņa slodze ir atkarīga no tā, vai drīzumā nav kāda spēle. Ja nav spēļu, tad treniņi ir diezgan grūti,         bieži tie ir arī fiziskās sagatavotības treniņi, kuros attīstām veiklību, spēku un izturību. Treniņi pirms spēlēm ir samērā viegli, jo tajos mēs izmetam metienus, atkārtojam kombinācijas un uzspēlējam basketbolu.

Kādas ir tavas stiprās puses laukumā?

Zane: Savā komandā esmu viena no garākajām spēlētājām, mana stiprā puse ir spēle zem groza, tieši atlēkušās bumbas, metienu bloķēšana  un arī pustālie metieni, varētu teikt, ir mana stiprā puse.

Kas ir tavs paraugs basketbolā?

Līva: Man nav konkrētu elku, bet labprāt ņemu paraugu no Daira Bertāna vai Anetes Jēkabsones-Žogotas, kuri kā basketbolisti mani ļoti piesaista , vēl ir daudz spēlētāju, no kuriem varētu mācīties un uz ko tiekties, taču mans pašreizējais paraugs ir mūsu  treneris, kurš māca, ko un kā labāk darīt.

Kā tu vērtē basketbolu Rūjienā?

Zane: Basketbols Rūjienā reāli pastāv tikai zēnu komandām. Pāris gadu atpakaļ to centās atjaunināt, bet diemžēl neveiksmīgi. Trenēties gribētājus ļoti atbalstīja SIA „Liepkalni”, bet diemžēl pietrūka atsaucības un gribasspēka .

Līva: Rūjienā nav sanācis daudz trenēties, tāpēc īsti nevaru spriest, taču, paraugoties, kādi basketbolisti ir nākuši no Rūjienas, viennozīmīgi varu teikt, ka Rūjienā ir kaut kas īpašs. Kaut gan esmu ievērojusi, ka aizvien mazāk jauniešu Rūjienā izvēlas nodarboties ar basketbolu.

Kas, tavuprāt, TBT ir tāds, kas nav citos turnīros?

Zane: TBT pamatideja ir vidusskolu komandu sacensības.  Protams, notiek sīva cīņa par medaļām , bet visu turnīru pavada draudzīga atmosfēra, iespēja satikt jaunus draugus, labi pavadīt laiku, pilnveidot savu individuālo spēles tehniku.  Tā visa nav Jaunatnes basketbola līgas mačos, tur mēs visas komandas esam konkurentes, un tur viss notiek daudz nopietnāk. Spēles un cīņa reizēm ir nežēlīga līdz pēdējam punktam.

Līva: Manuprāt, Tradicionālais basketbola turnīrs ir īpašs ar to, ka tas norisinās jau 65 gadus, kas ir patiešām apbrīnojami. Un šajā turnīrā ir jūtams savstarpējs draudzīgums starp komandām, ko citos turnīros nav iespējams novērot.

Cik gadus esi piedalījusies TBT un kādi bijuši rezultāti?

Līva: TBT esmu piedalījusies 4 gadus.  Esam izcīnījušas divas bronzas medaļas un pēdējos divos gados esam ieguvušas 1.vietu un zelta medaļas.

Kādas attiecības ir ar komandu un treneri?

Līva: Attiecības ar komandu vienmēr ir bijušas lieliskas, mēs esam saliedēta un ļoti draudzīga komanda. Smejamies, kopā pavadām laiku, protams, tad, kad vajag, esam nopietnas un piezemētas. Ar treneri attiecības ir labas, kā treneris saka, tā būs, nekādu lieku jautājumu. Disciplīnai ir ļoti liela nozīme.

Vai kādreiz nav gribējies visu mest pie malas?

Zane: Ir bijušas reizes, kad ir apnicis braukt uz Valmieru, bet par slodzi nesūdzos. Laiku arī vienmēr atrodu, lai aizbrauktu uz treniņu. Ejot gulēt, jau zinu nākamās dienas darba plānu. Ir reizes, kad negribas trenēties, ir nogurums, bet treniņos viss aizmirstas un garastāvoklis uzlabojas. Arī komanda ir tā, kas spēj uzlabot garastāvokli, jo mums ir ļoti draudzīgs un jauks kolektīvs.

Vai Tavos nākotnes plānos ietilpst arī basketbols?

Līva: Nākotni nedomāju saistīt ar basketbolu, taču, ja, iestājoties augstskolā, būs iespēja spēlēt kādā augstskolas komandā, noteikti šo iespēju izmantošu, jo basketbols manā dzīvē ir ieņēmis ļoti lielu lomu.

Zane: Ar basketbolu noteikti neplānoju pelnīt naudu, bet turpināšu  spēlēt arī pēc vidusskolas beigšanas kādā augstskolas komandā vai arī Valmieras sieviešu komandā, jo tā vienkārši nespēšu pārtraukt spēlēt basketbolu.

Vai ir kas tāds, ko tu labprāt darītu, ja nespēlētu basketbolu?

Zane: Nevaru iedomāties, ko vēl darītu, ja nespēlētu basketbolu. Rokdarbniece un kulināre arī no manis nesanāk. Vienkārši  būtu tāda pati jauniete, kas nedara neko nopietnu, kā daudzas no manām vienaudzēm.

Līva: Kā jau teicu, mazajā skolā man patika māksla, varbūt, ja nebūtu sākusi spēlēt basketbolu, pašlaik ietu mākslas skolā, taču viennozīmīgi pašlaik nespētu iedomāties, ka es varētu darīt ko citu, jo basketbolā ir kaut kas vienreizējs, neaprakstāms, bez kura es nespētu iedomāties savu ikdienu.

Ar klasesbiedrenēm Zani un Līvu sarunājās Anna Amanda Bērziņa

Skolas laiks ir ievērojams katra cilvēka dzīvē. Daži to izmanto kā labvēlīgu augsni, lai attīstītu sevi, savus talantus un prasmes. Citi to visu laiž garām un attopas tad, kad daļa iespēju ir jau nokavētas. Montai Skujeniecei, 12. klases skolniecei,  ir  vērā ņemami sasniegumi mācību darbā, kā arī viņa ir sabiedriski aktīvs un morāli spēcīgs cilvēks, kas popularizē skolas vārdu  starpnovadu un valsts mērogā. Tāpēc Montai šogad ir piešķirts tituls "Gada skolniece 2013", un  šis nosaukums ir apliecinājums viņas uzticībai Rūjienas vidusskolai.

Kādas ir tavas pirmās atmiņas un iespaidi par Rūjienas vidusskolu?

Skolas gaitas uzsākot, skola šķita sveša un liela, taču man bija paveicies ar lielisku klases kolektīvu un audzinātāju Sarmīti, kas man palīdzēja ātri vien iejusties skolas dzīvē un svešajās telpās. Visvairāk atceros lielo uztraukumu sākumā - jutu ļoti lielu atbildību par skolu, biju ļoti saspringta, taču tas viss ātri  mainījās, kad sapratu, ka skolā nav nemaz tik grūti, ja ir centība un apņēmība.

Kādas ir tavas sajūtas šobrīd, kad jau pavisam drīz atvadīsies no Rūjienas vidusskolas?

Sajūtas ir pretrunīgas - no vienas puses tas ir liels satraukums un nepacietība, jo vēlos doties tālāk, attīstīt un izzināt sevi, taču jau no septembra dažkārt pārņem skumīgas sajūtas, ka visi ierastie pasākumi un notikumi Rūjienas vidusskolā nu ir pēdējie - pēdējā Zinību diena, Skolotāju diena...

Kas tev, pametot šo skolu, pietrūks visvairāk?

Varu teikt, ka pietrūks visa, jo skolā es tagad jūtos kā otrajās mājās. Visvairāk laikam pietrūks klasesbiedru, ar kuriem kopā piedzīvots tik daudz jauku un interesantu atmiņu, par kurām vēl ilgi varēs runāt un domāt. Esmu ļoti pieradusi pie visa, ko skola man sniedza, - gan pie saprotošajiem skolotājiem, gan pie lielā ārpusklašu aktivitāšu klāsta.

Arī tu esi piedzīvojusi 9.klases "jampadraci", kad pēc atestāta saņemšanas  valda apjukums par to, kur doties tālāk. Tu izvēlējies turpināt savas mācības Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, taču jau pēc mēneša atgriezies. Kas Tevi mudināja atgriezties  Rūjienas vidusskolā? Vai tu nenožēlo savu rīcību?

Jā, arī man galvā šaudījās miljons domu, ko darīt tālāk. Šķita, ka ātrāk gribas mesties svešumā un visā jaunajā. Biju saņēmusi uzaicināju mācīties Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, tāpēc tas lika man apdomāt šādu iespēju. Pēdējā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas uzņemšanas dienā ilgi stāvēju skolas pagalmā un vēl tad nespēju izlemt - doties iekšā vai tomēr nē. Nonācu pie tā, ka ir jāmēģina. Tā es arī izmēģināju. Biju pieteikusies mācīties humanitārajā novirzienā, taču dažas dienas pirms skolas gaitu uzsākšanas uzzināju, ka uz šo novirzienu nebija pieteikušies pietiekoši daudz skolēnu, tāpēc man nācās mācīties komercdarbības novirzienā, kas mani nepavisam neaizrāva. Bija divi iemesli, kāpēc nolēmu atgriezties, - komercdarbība mani neuzrunāja, kā arī tajā mācību gada sākumā VPĢ bija liels skolēnu skaits, tāpēc nācās dzīvot pārpildītās kopmītnēs, kā arī mēneša laikā neatradu nevienu citu izdevīgu dzīvesvietu. Es nenožēloju to, ka atgriezos, jo tomēr skolā ar mazāku skolēnu skaitu ir daudz vieglāk un labāk mācīties.

Tu Rūjienas vidusskolā mācies jau kopš pirmās klases. Kā tu,gadiem ejot,vērtē pārmaiņas skolas dzīvē?

Pārmaiņu ir ļoti daudz. Skola ar katru gadu tiek uzlabota gan izskatā, gan sadzīvē. Katru mācību gadu jauniešiem  tā piedāvā arvien vairāk iespēju , kā pavadīt brīvo laiku. Iespaidīgākais jauninājums Rūjienā un skolas dzīvē pavisam noteikti ir jaunā sporta halle, kur tagad ir iespējamas organizēt visdažādākās sporta aktivitātes, kuru skolēni ir ļoti iecienījuši. Lai gan skolēnu tagad ir daudz mazāk, nekā bija pāris gadus atpakaļ, skola visu laiku turpina attīstīties. Ja pirmajā klasē rakstījām burtnīcās un ar krītu uz tāfeles, tad nu jau mums ir iespēja izmantot interaktīvās tāfeles, datorus un citas tehnoloģijas, kas ievērojami atvieglo mācību darbu.

Kuri mācību priekšmeti tev šajos 12 gados ir patikuši visvairāk?

Vēl joprojām neesmu sapratusi, kuri mācību priekšmeti man patīk vislabāk.  Varu nosaukt dažus, kas ne tik labi iet pie sirds, taču īpašu favorītu nav. Vislabāk man padodas svešvalodas un eksaktie mācību priekšmeti, kā bioloģija un ķīmija.

Vai gadu gaitā ir mainījušies tavi uzskati par Rūjienas vidusskolu?

Jā, mani uzskati ir mainījušies. Skolas gaitu sākumā domāju, ka Rūjienas vidusskola ir vien tāda mazpilsētas skola, kuru īsti nevar salīdzināt ar citām lielākām skolām, taču laika gaitā mani uzskati ir pavisam mainījušies. Esmu sapratusi, ka Rūjienas vidusskola ir labā līmenī un daudz attīstītāka par daļu no lielpilsētu skolām.

Vai jau esi izlēmusi, ko turpināsi darīt pēc 12. klases absolvēšanas? Ar ko vēlies saistīt savu dzīvi?

Tāda sajūta, ka stāvu lielā krustojumā, bet nezinu, kuru virzienu izvēlēties, jo variantu ir vairāk kā viens vai divi. Pagaidām vēl domāju, ar kādu jomu saistīšu savu dzīvi, taču esmu pārliecināta, ka studēšu un turpināšu savu izaugsmi.

Tu esi Rūjienas vidusskolas ''Gada skolēns 2013''. Kā tu to paveici? Kas tev dod iedvesmu regulāri un cītīgi mācīties?

Visticamāk, ka es to paveicu ar centību un neatlaidību. Man nepatīk sēdēt malā, es labprāt iesaistos un izmantoju iespējas, kuras man tiek sniegtas. Visvairāk mani motivē domas par savu nākotni un šis tituls "Gada skolēns 2013", kas ir milzīgs pagodinājums, taču arī liela atbildība, kuru es tagad izjūtu. Taču tas nav slikti, jo zinu, ka apbalvojums mani motivēs neapstāties un tikai progresēt. Arī mani dažkārt pārņem slinkums, taču ir jāsaņemas un jāatrod tādas dienas, tādi brīži, kuros ir jāstrādā kaut vai ar sakostiem zobiem. Ticiet man, rezultāts būs.

Kurš notikums no 12 skolā pavadītiem gadiem atmiņā palicis visvairāk?

Vislabāk atmiņā palicis 9. klases izlaidums, kaut gan domāju, ka nākamā gada izlaidums atmiņā paliks vēl spilgtāk un emocionālāk. Taču 9. klases izlaiduma dienā piedzīvoju pāris muļķīgu neveiksmju, un šķita, ka tā ir mana melnā diena, bet, kad sākās pasākums, visas likstas tika aizmirstas, un tagad šo dienu atceros ar uzjautrinājumu un platu smaidu sejā.

Kas būtu tas, ko tu novēlētu šai skolai, skolotājiem un nākamajiem absolventiem?

Es novēlu šai skolai turpināt savu straujo attīstību, kā arī skolēnu skaita palielināšanos, lai atkal varētu izveidot vismaz divas stabilas vidusskolas klases. Nākamajiem absolventiem novēlu un mudinu viņus saņemties, ņemt visu, ko skola sniedz, nesēdēt malā un popularizēt mūsu skolu, piedaloties konkursos un olimpiādēs.

Paldies par sarunu! Bija ļoti interesanti uzzināt tavu viedokli. Novēlu tev labus rezultātus eksāmenos! Lai piepildās tavi nākotnes sapņi un viss izdodas!

Krista Šķiņķe

Evija Zariņa, 12. klases skolniece, dzīvo Ķoņu pagasta ''Saulītēs', un viņa ir jaunākā no Zariņu ģimenes trim māsām. Evijas galvenais pienākums šobrīd ir mācīties un palīdzēt vecākiem saimniecības darbos. Kaut Evija ir apceļojusi pasauli, bijusi Igaunijā, Dānijā, Zviedrijā un Japānā, viņa tomēr uzskata, ka Latvija ir pati skaistākā valsts, un Evija jūtas īsta Latvijas patriote.2013. gada novembrī skolas svinīgajā pasākumā Evijai tika pasniegts IZM Atzinības raksts par aktīvu darbošanos Jaunsardzē. Viņai piešķirts arī goda nosaukums „Gada skolēns 2013”. Evija pati ir pārliecināta, ka tieši apzinīga attieksme pret mācību darbu, sabiedriskā aktivitāte un mērķtiecība ir tās īpašības, kas viņu tuvinājušas šim nosaukumam. Pēc skolas absolvēšanas Evija mācīsies Latvijas Universitātē Biznesa vadību, bet savu uzņēmumu gan viņa neveidos.

Kas rosināja tavu interesi par Jaunsardzi?

Interesi par Jaunsardzi rosināja mana māsa Līga, aizgāju viņai līdzi un nodarbību, man iepatikās, un tā es visus šos gadus darbojos Jaunsardzē. 2008. gadā piedalījos pēdējā Vislatvijas salidojumā, bet pēc tam izgāju alpīnisma un tūrisma nometnes ‘’Lūšu taka’’ 1. līmeni, pēc 4 gadiem izgāju 2. līmeni. Esmu piedalījusies dažādās nometnēs, sacensībās gan Latvijā, gan Igaunijā un ieguvusi godpilnās vietas. 2012. gadā piedalījos izdzīvošanas nometnē ‘’Vilku taka’’. 2013. gadā piedalījos sacensībās ‘’Vīru spēles’’, kur meiteņu konkurencē ieguvu 1. vietu un ceļazīmi uz sacensībām Zviedrijā. Sacensībās Zviedrijā jaukto komandu grupā ieguvām 1. vietu, bet zēnu un meiteņu komandu kopvērtējumā palikām  10.vietā 60 komandu konkurencē. Jutos gandarīta, saņemot pateicību no aizsardzības ministra Arta Pabrika.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai darbotos Jaunsardzē?

Manuprāt, galvenais ir gribasspēks, jo jaunsargam dažkārt nākas pārvarēt sevi, kā arī jābūt morāli stipram, lai grūtākos brīžos nepadotos, bet gan ietu līdz galam. Jaunsargam vajag būt arī sabiedriskam, lai nometnēs, sacensībās, pārgājienos iegūtu labas emocijas un arī draugus.

Kā tu ikdienā apliecini savu patriotismu?

Patriotismu es paužu pavisam vienkārši- cenšos runāt pareizā latviešu valodā, piederību savai valstij apstiprinu ar Latvijas karoga piespraudīti pie mēteļa, kā arī cienu latviešu karavīrus, kas sargā mūsu valsti. Tieši karavīri ir Latvijas stiprais balsts.

Ko tu stāstītu tūristiem par Latviju?

Es teiktu, ka latvieši ir dziedātāji un dejotāji. Latvija ir tīra, zaļa un skaista valsts. Mums ir visi četri gadalaiki. Šeit ir visgaršīgākais saldējums un rupjmaize. Protams, pieminētu arī tradīcijas-Latvijas valsts dzimšanas dienas svinēšanas tradīciju un 18. novembra militāro parādi, kā arī 11. novembra Lāpu gājienu par godu kritušajiem karavīriem.

Tu dzīvo netālu no Rūjienas, lauku vidē. Kas tevi saista laukos?
Laukos mani saista klusums. Nekādi mašīnu trokšņi naktī mani nepamodinās, vakaros nebūs laternu un mašīnu gaismas logos . Laukos cilvēks var būt tāds dabisks un atbrīvots.

Nosauc  savas dzīves tuvākos cilvēkus! Ko no katra tu esi mācījusies?

Mani vistuvākie  cilvēki ir mamma, tētis un  jaunsargu pašpārvaldes vadītājs Pauls Maurers. Mammai uzticos, varu teikt visu, viņa man neko neliedz, bet gan atbalsta. No viņas esmu iemācījusies būt taisnīgai. Tētis gandrīz vienmēr saka to, ko viņš domā, viņš ir tiešs, tā ir īpašība, kuru es vēlētos arī sev. Pauls man ir mācījis pozitīvu attieksmi pret darbu, kā arī izpildīt solījumus. Ja apsoli, tad arī jāizdara.

Kas ir tavs plecs un tavs stiprais balsts dzīvē?

Mans stiprais balsts dzīvē ir Dievs, jo grūtos brīžos es palīdzību meklēju pie Dieva. Esmu sapratusi, ka ticībā cilvēks nav viens, jo Dievs vienmēr ir līdzās. Pirms svarīga notikuma es lūdzu Dievu, lai viss būtu labi, un laikam viņš mani uzklausa, jo lielākoties viss sanāk labi. Vajag tikai ticēt, ka Dievs pastāv, ka viņš ir līdzās, un viss izdosies.

Tavas ģimenes tradīcijas- kādas tās ir?
Ziemassvētkos mēs apmeklējam svētku dievkalpojumu, dodamies pie vecmammas un vecvecmammas, svinam kopā Jauno gadu, Lieldienas, Jāņus, mūsu ģimenes jaukākie svētki ir vecvecmammas dzimšanas diena, jo tieši tad ir iespēja satikt visus radiniekus vienuviet.

Cik daudz, tavuprāt, skola spēj dot jaunā cilvēka audzināšanā?

Skolas gados kā lielu vērtību esmu ieguvusi  dzīves pieredzi. 2011. gadā es piedalījos Baltijas jūras projekta rīkotajā nometnē Dānijā, kur varēja pārbaudīt gan angļu valodas zināšanas, gan prasmi strādāt komandā ar cittautiešiem. 2013. gadā man tika dota iespēja braukt uz Japānu, iepazīt pavisam citādu kultūru. Skola piedāvā piedalīties dažādos projektos, nometnēs, un tas ir jāizmanto.

Ko tu mainītu skolā?
Skolā man nepatīk  skolotāju ‘’auklēšanās’’ ar skolēniem, jo skolēni gandrīz visu var sarunāt ar skolotājiem, kas, manuprāt, ir nepareizi.

Ko tu mainītu Rūjienā?

Rūjienā man nebūtu, ko mainīt, jo Rūjiena ir zaļi domājoša, ir kultūras pasākumi visām paaudzēm. Rūjiena attīstās, tāpēc varu novēlēt Rūjienai tikai tā turpināt.

Raksturo savas klases jauniešus! Un kādi kopumā ir Rūjienas jaunieši?

Manā klasē visi ir aktīvi, jautri, prot pasmieties viens par otru. Kolektīvs kopumā ir saliedēts. Rūjienas jaunieši mēdz būt gan aktīvi, gan reizē mazliet pasīvi, jo viņi vairāk vēlas saņemt, nekā otram kaut ko dot.

Ko tu nekad nedarītu?

Es nevarētu nogalināt, jo tas būtu pret  maniem principiem. Manuprāt, katra dzīvība ir svēta.

Kā tu vērtē aizvadīto 2013. gadu savā dzīvē?
Aizvadītais gads man ir bijis ļoti raibs, bija dažādi panākumi un iespējas. Piedalījos Probācijas dienesta organizētajā konkursā „Konfliktam- jā!” Valmierā, Cēsu pulka Skolnieku rotas karoga svētkos Limbažos, kā arī Jaunsardzes sacensībās ‘’Vīru spēles’’, bet vasarā 6 nedēļas pavadīju Japānā, Higašikavā.  Vasaras noslēgumā biju Ziemeļeiropas jauniešu militārajās sacensībās Zviedrijā. Šajā mācību gadā kopā ar klasesbiedriem Simonu Liepiņu  un Rihardu Gladkinu esmu skolas karoga godasardzē . Noderīgi bija piedalīties 3. Jaunsardzes konferencē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, paviesojos arī Baltijas Aizsardzības koledžā.

Ko novēlēsi mums visiem Jaunajā gadā?

Es novēlu saticību, lai 2014. gadā cilvēku būtu labestīgāki, jaukāki viens pret otru, kā arī piedzīvojumiem bagātu šo gadu, lai nebūtu garlaicīgi.

Alda Jansone

Ar možu „Labrīt!” un smaidu sejā mūs katru  darbadienas rītos sagaida skolas dežurante Dita Balode. Viņa ir Rūjienas vidusskolas 1998. gada absolvente. Dita ir strādājusi par skolotāju, bet, kā pati saka,-„tas nebija darbiņš, ko gribēju darīt visu savu dzīvi”. Viņas profesija ir nagu kopšanas speciāliste. Pa šo laiku Dita skolas kolektīvā ir iejutusies labi, un viņai savs dežurantes darbs patīk, kaut sākumā Dita īsti pat nenojauta, kāds šis darbs būs. Viņai ikdienā patīk vērot bērnu un jauniešu savstarpējo attiecību veidošanās procesu. Izrādās, ka Ditai nepatīk mājdzīvnieki, un viņai nav mīļākā dziedātāja- ja  patīk kāda dziesma, tad patīk tā, nevis izpildītājs.

Brīvajā laikā Dita dara to, kas cilvēkiem sagādā prieku. Ditu apbēdina cilvēku ļaunums vienam pret otru, bet viņa priecājas, kad  redz cilvēku acīs mīlestību, patiesību un ticību. Viņa apgalvo: „Man  ļoti patīk būt mājās, tur es jūtos vislabāk.”

Krista Strode