2013./2014.m.g.

 

Evija Zariņa, 12. klases skolniece, dzīvo Ķoņu pagasta ''Saulītēs', un viņa ir jaunākā no Zariņu ģimenes trim māsām. Evijas galvenais pienākums šobrīd ir mācīties un palīdzēt vecākiem saimniecības darbos. Kaut Evija ir apceļojusi pasauli, bijusi Igaunijā, Dānijā, Zviedrijā un Japānā, viņa tomēr uzskata, ka Latvija ir pati skaistākā valsts, un Evija jūtas īsta Latvijas patriote.2013. gada novembrī skolas svinīgajā pasākumā Evijai tika pasniegts IZM Atzinības raksts par aktīvu darbošanos Jaunsardzē. Viņai piešķirts arī goda nosaukums „Gada skolēns 2013”. Evija pati ir pārliecināta, ka tieši apzinīga attieksme pret mācību darbu, sabiedriskā aktivitāte un mērķtiecība ir tās īpašības, kas viņu tuvinājušas šim nosaukumam. Pēc skolas absolvēšanas Evija mācīsies Latvijas Universitātē Biznesa vadību, bet savu uzņēmumu gan viņa neveidos.

 

Kas rosināja tavu interesi par Jaunsardzi?

Interesi par Jaunsardzi rosināja mana māsa Līga, aizgāju viņai līdzi un nodarbību, man iepatikās, un tā es visus šos gadus darbojos Jaunsardzē. 2008. gadā piedalījos pēdējā Vislatvijas salidojumā, bet pēc tam izgāju alpīnisma un tūrisma nometnes ‘’Lūšu taka’’ 1. līmeni, pēc 4 gadiem izgāju 2. līmeni. Esmu piedalījusies dažādās nometnēs, sacensībās gan Latvijā, gan Igaunijā un ieguvusi godpilnās vietas. 2012. gadā piedalījos izdzīvošanas nometnē ‘’Vilku taka’’. 2013. gadā piedalījos sacensībās ‘’Vīru spēles’’, kur meiteņu konkurencē ieguvu 1. vietu un ceļazīmi uz sacensībām Zviedrijā. Sacensībās Zviedrijā jaukto komandu grupā ieguvām 1. vietu, bet zēnu un meiteņu komandu kopvērtējumā palikām  10.vietā 60 komandu konkurencē. Jutos gandarīta, saņemot pateicību no aizsardzības ministra Arta Pabrika.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai darbotos Jaunsardzē?

Manuprāt, galvenais ir gribasspēks, jo jaunsargam dažkārt nākas pārvarēt sevi, kā arī jābūt morāli stipram, lai grūtākos brīžos nepadotos, bet gan ietu līdz galam. Jaunsargam vajag būt arī sabiedriskam, lai nometnēs, sacensībās, pārgājienos iegūtu labas emocijas un arī draugus.

Kā tu ikdienā apliecini savu patriotismu?

Patriotismu es paužu pavisam vienkārši- cenšos runāt pareizā latviešu valodā, piederību savai valstij apstiprinu ar Latvijas karoga piespraudīti pie mēteļa, kā arī cienu latviešu karavīrus, kas sargā mūsu valsti. Tieši karavīri ir Latvijas stiprais balsts.

Ko tu stāstītu tūristiem par Latviju?

Es teiktu, ka latvieši ir dziedātāji un dejotāji. Latvija ir tīra, zaļa un skaista valsts. Mums ir visi četri gadalaiki. Šeit ir visgaršīgākais saldējums un rupjmaize. Protams, pieminētu arī tradīcijas-Latvijas valsts dzimšanas dienas svinēšanas tradīciju un 18. novembra militāro parādi, kā arī 11. novembra Lāpu gājienu par godu kritušajiem karavīriem.

Tu dzīvo netālu no Rūjienas, lauku vidē. Kas tevi saista laukos?
Laukos mani saista klusums. Nekādi mašīnu trokšņi naktī mani nepamodinās, vakaros nebūs laternu un mašīnu gaismas logos . Laukos cilvēks var būt tāds dabisks un atbrīvots.

Nosauc  savas dzīves tuvākos cilvēkus! Ko no katra tu esi mācījusies?

Mani vistuvākie  cilvēki ir mamma, tētis un  jaunsargu pašpārvaldes vadītājs Pauls Maurers. Mammai uzticos, varu teikt visu, viņa man neko neliedz, bet gan atbalsta. No viņas esmu iemācījusies būt taisnīgai. Tētis gandrīz vienmēr saka to, ko viņš domā, viņš ir tiešs, tā ir īpašība, kuru es vēlētos arī sev. Pauls man ir mācījis pozitīvu attieksmi pret darbu, kā arī izpildīt solījumus. Ja apsoli, tad arī jāizdara.

Kas ir tavs plecs un tavs stiprais balsts dzīvē?

Mans stiprais balsts dzīvē ir Dievs, jo grūtos brīžos es palīdzību meklēju pie Dieva. Esmu sapratusi, ka ticībā cilvēks nav viens, jo Dievs vienmēr ir līdzās. Pirms svarīga notikuma es lūdzu Dievu, lai viss būtu labi, un laikam viņš mani uzklausa, jo lielākoties viss sanāk labi. Vajag tikai ticēt, ka Dievs pastāv, ka viņš ir līdzās, un viss izdosies.

Tavas ģimenes tradīcijas- kādas tās ir?
Ziemassvētkos mēs apmeklējam svētku dievkalpojumu, dodamies pie vecmammas un vecvecmammas, svinam kopā Jauno gadu, Lieldienas, Jāņus, mūsu ģimenes jaukākie svētki ir vecvecmammas dzimšanas diena, jo tieši tad ir iespēja satikt visus radiniekus vienuviet.

Cik daudz, tavuprāt, skola spēj dot jaunā cilvēka audzināšanā?

Skolas gados kā lielu vērtību esmu ieguvusi  dzīves pieredzi. 2011. gadā es piedalījos Baltijas jūras projekta rīkotajā nometnē Dānijā, kur varēja pārbaudīt gan angļu valodas zināšanas, gan prasmi strādāt komandā ar cittautiešiem. 2013. gadā man tika dota iespēja braukt uz Japānu, iepazīt pavisam citādu kultūru. Skola piedāvā piedalīties dažādos projektos, nometnēs, un tas ir jāizmanto.

Ko tu mainītu skolā?
Skolā man nepatīk  skolotāju ‘’auklēšanās’’ ar skolēniem, jo skolēni gandrīz visu var sarunāt ar skolotājiem, kas, manuprāt, ir nepareizi.

Ko tu mainītu Rūjienā?

Rūjienā man nebūtu, ko mainīt, jo Rūjiena ir zaļi domājoša, ir kultūras pasākumi visām paaudzēm. Rūjiena attīstās, tāpēc varu novēlēt Rūjienai tikai tā turpināt.

Raksturo savas klases jauniešus! Un kādi kopumā ir Rūjienas jaunieši?

Manā klasē visi ir aktīvi, jautri, prot pasmieties viens par otru. Kolektīvs kopumā ir saliedēts. Rūjienas jaunieši mēdz būt gan aktīvi, gan reizē mazliet pasīvi, jo viņi vairāk vēlas saņemt, nekā otram kaut ko dot.

Ko tu nekad nedarītu?

Es nevarētu nogalināt, jo tas būtu pret  maniem principiem. Manuprāt, katra dzīvība ir svēta.

Kā tu vērtē aizvadīto 2013. gadu savā dzīvē?
Aizvadītais gads man ir bijis ļoti raibs, bija dažādi panākumi un iespējas. Piedalījos Probācijas dienesta organizētajā konkursā „Konfliktam- jā!” Valmierā, Cēsu pulka Skolnieku rotas karoga svētkos Limbažos, kā arī Jaunsardzes sacensībās ‘’Vīru spēles’’, bet vasarā 6 nedēļas pavadīju Japānā, Higašikavā.  Vasaras noslēgumā biju Ziemeļeiropas jauniešu militārajās sacensībās Zviedrijā. Šajā mācību gadā kopā ar klasesbiedriem Simonu Liepiņu  un Rihardu Gladkinu esmu skolas karoga godasardzē . Noderīgi bija piedalīties 3. Jaunsardzes konferencē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, paviesojos arī Baltijas Aizsardzības koledžā.

Ko novēlēsi mums visiem Jaunajā gadā?

Es novēlu saticību, lai 2014. gadā cilvēku būtu labestīgāki, jaukāki viens pret otru, kā arī piedzīvojumiem bagātu šo gadu, lai nebūtu garlaicīgi.

Alda Jansone