2013./2014.m.g.

 

 

Rūjienas vidusskolas 11. klases skolnieces un azartiskās basketbolistes Līva Virse un Zane Plauka savu spēles prasmi   pilnveidojušas jau no bērnības, un nodarbošanās ar basketbolu ļāvusi viņām ne tikai uzlabot fizisko formu un  prāta spējas, bet arī  apskatīt pasauli.

 

 

 

Kā iesākās tavi pirmie soļi basketbolā?

Zane: Mani pirmie soļi basketbolā iesākās mazajā skolā, kur es aizgāju paskatīties, kā trenējas klasesbiedrenes, un beigās pašai tas ļoti iepatikās un sāku jau treniņus apmeklēt regulāri. Mūsu treneris bija Vidars Zviedris, un pēc  kāda laika viņš mums piedāvāja aizbraukt uz Valmieru patrenēties. Valmierā patika, un tā viss sākās nopietnāk.

Kas iedvesmoja nodarboties ar basketbolu?

Līva: Nekad nebiju iedomājusies, ka nodarbošos ar basketbolu, mācoties mazajā skolā, mani  vairāk saistīja māksla, taču, kad lielākā daļa klases meiteņu pieteicās basketbola pulciņam, es arī nodomāju pamēģināt, un , protams, iepatikās. Sākumā tikai trenējos Rūjienā pie pašreizējā skolas direktora, taču tad viņš deva mums iespēju aizbraukt uz Valmieru un pamēģināt spēlēt tur, tāpēc laikam tieši viņš ir tas cilvēks, kurš iedvesmoja, protams, arī vecāki, jo viņi neliedza šo iespēju.

Ko līdz šim tev ir devis basketbols?

Zane: Basketbols man ir devis jaunus, lieliskus draugus, man ir bijusi iespēja apskatīt un iepazīt citas valstis, uz kurām, visticamāk, nekad dzīvē nebūtu aizbraukusi, kā arī tas ir devis lieliskas emocijas, izcīnot uzvaras, un licis mācīties no kļūdām, kad ir piedzīvoti zaudējumi. Basketbols  galvenokārt iemācījis  patstāvību, atbildības sajūtu un precizitāti. Tas ir pilnveidojis manu raksturu uz to labāko pusi.

Līva: Basketbols man ir devis patiešām daudz. Laikam jau pozitīvās emocijas, ko sagādā uzvaras, treniņi, un komanda ir lielākais guvums. Taču, spēlējot basketbolu, esmu iemācījusies koncentrēties, savaldīt savas emocijas un būt disciplinēta. Protams, basketbols ir devis iespēju ceļot un apskatīt pasauli.

Cik daudz ir jāstrādā, lai būtu laba basketboliste un vēl iegūtu labu izglītību? Kā var apvienot basketbolu ar mācībām?

Līva: Vai, jāstrādā ir ļoti smagi, dažreiz šķiet, ka viss, man pietiek, vairs nespēju, bet tad saprotu, ka bez šī  sporta veida nevaru. Treniņi ir grūti, taču ne vienmēr, jo pie tiem pierod. Ir arī fiziskie treniņi, kuros trenējam izturību, spēku un ātrumu. Taču grūtāk par treniņiem ir apvienot tos abus. Mācībām atliek ļoti maz laika, jo dažreiz fiziski to nespēju, ir grūti, bet cīnos, cik spēju, jo izglītībai ir ļoti liela nozīme, kaut nākas citreiz to atstāt otrajā vietā.

Zane: Ir jātrenējas katru dienu un viss jāizdara maksimāli labi. Jābūt lielam gribasspēkam. Tos apvienot nav viegli, jo pēc treniņiem ir liels nogurums un nav vēlmes mācīties, bet, ja tu saproti, ka ar basketbolu naudu nepelnīsi, tad saproti, ka arī izglītība ir svarīga un ir kārtīgi jāmācās.

Kāda ir fiziskā slodze treniņos?

Zane: Treniņa slodze ir atkarīga no tā, vai drīzumā nav kāda spēle. Ja nav spēļu, tad treniņi ir diezgan grūti,         bieži tie ir arī fiziskās sagatavotības treniņi, kuros attīstām veiklību, spēku un izturību. Treniņi pirms spēlēm ir samērā viegli, jo tajos mēs izmetam metienus, atkārtojam kombinācijas un uzspēlējam basketbolu.

Kādas ir tavas stiprās puses laukumā?

Zane: Savā komandā esmu viena no garākajām spēlētājām, mana stiprā puse ir spēle zem groza, tieši atlēkušās bumbas, metienu bloķēšana  un arī pustālie metieni, varētu teikt, ir mana stiprā puse.

Kas ir tavs paraugs basketbolā?

Līva: Man nav konkrētu elku, bet labprāt ņemu paraugu no Daira Bertāna vai Anetes Jēkabsones-Žogotas, kuri kā basketbolisti mani ļoti piesaista , vēl ir daudz spēlētāju, no kuriem varētu mācīties un uz ko tiekties, taču mans pašreizējais paraugs ir mūsu  treneris, kurš māca, ko un kā labāk darīt.

Kā tu vērtē basketbolu Rūjienā?

Zane: Basketbols Rūjienā reāli pastāv tikai zēnu komandām. Pāris gadu atpakaļ to centās atjaunināt, bet diemžēl neveiksmīgi. Trenēties gribētājus ļoti atbalstīja SIA „Liepkalni”, bet diemžēl pietrūka atsaucības un gribasspēka .

Līva: Rūjienā nav sanācis daudz trenēties, tāpēc īsti nevaru spriest, taču, paraugoties, kādi basketbolisti ir nākuši no Rūjienas, viennozīmīgi varu teikt, ka Rūjienā ir kaut kas īpašs. Kaut gan esmu ievērojusi, ka aizvien mazāk jauniešu Rūjienā izvēlas nodarboties ar basketbolu.

Kas, tavuprāt, TBT ir tāds, kas nav citos turnīros?

Zane: TBT pamatideja ir vidusskolu komandu sacensības.  Protams, notiek sīva cīņa par medaļām , bet visu turnīru pavada draudzīga atmosfēra, iespēja satikt jaunus draugus, labi pavadīt laiku, pilnveidot savu individuālo spēles tehniku.  Tā visa nav Jaunatnes basketbola līgas mačos, tur mēs visas komandas esam konkurentes, un tur viss notiek daudz nopietnāk. Spēles un cīņa reizēm ir nežēlīga līdz pēdējam punktam.

Līva: Manuprāt, Tradicionālais basketbola turnīrs ir īpašs ar to, ka tas norisinās jau 65 gadus, kas ir patiešām apbrīnojami. Un šajā turnīrā ir jūtams savstarpējs draudzīgums starp komandām, ko citos turnīros nav iespējams novērot.

Cik gadus esi piedalījusies TBT un kādi bijuši rezultāti?

Līva: TBT esmu piedalījusies 4 gadus.  Esam izcīnījušas divas bronzas medaļas un pēdējos divos gados esam ieguvušas 1.vietu un zelta medaļas.

Kādas attiecības ir ar komandu un treneri?

Līva: Attiecības ar komandu vienmēr ir bijušas lieliskas, mēs esam saliedēta un ļoti draudzīga komanda. Smejamies, kopā pavadām laiku, protams, tad, kad vajag, esam nopietnas un piezemētas. Ar treneri attiecības ir labas, kā treneris saka, tā būs, nekādu lieku jautājumu. Disciplīnai ir ļoti liela nozīme.

Vai kādreiz nav gribējies visu mest pie malas?

Zane: Ir bijušas reizes, kad ir apnicis braukt uz Valmieru, bet par slodzi nesūdzos. Laiku arī vienmēr atrodu, lai aizbrauktu uz treniņu. Ejot gulēt, jau zinu nākamās dienas darba plānu. Ir reizes, kad negribas trenēties, ir nogurums, bet treniņos viss aizmirstas un garastāvoklis uzlabojas. Arī komanda ir tā, kas spēj uzlabot garastāvokli, jo mums ir ļoti draudzīgs un jauks kolektīvs.

Vai Tavos nākotnes plānos ietilpst arī basketbols?

Līva: Nākotni nedomāju saistīt ar basketbolu, taču, ja, iestājoties augstskolā, būs iespēja spēlēt kādā augstskolas komandā, noteikti šo iespēju izmantošu, jo basketbols manā dzīvē ir ieņēmis ļoti lielu lomu.

Zane: Ar basketbolu noteikti neplānoju pelnīt naudu, bet turpināšu  spēlēt arī pēc vidusskolas beigšanas kādā augstskolas komandā vai arī Valmieras sieviešu komandā, jo tā vienkārši nespēšu pārtraukt spēlēt basketbolu.

Vai ir kas tāds, ko tu labprāt darītu, ja nespēlētu basketbolu?

Zane: Nevaru iedomāties, ko vēl darītu, ja nespēlētu basketbolu. Rokdarbniece un kulināre arī no manis nesanāk. Vienkārši  būtu tāda pati jauniete, kas nedara neko nopietnu, kā daudzas no manām vienaudzēm.

Līva: Kā jau teicu, mazajā skolā man patika māksla, varbūt, ja nebūtu sākusi spēlēt basketbolu, pašlaik ietu mākslas skolā, taču viennozīmīgi pašlaik nespētu iedomāties, ka es varētu darīt ko citu, jo basketbolā ir kaut kas vienreizējs, neaprakstāms, bez kura es nespētu iedomāties savu ikdienu.

Ar klasesbiedrenēm Zani un Līvu sarunājās Anna Amanda Bērziņa