2013./2014.m.g.

12. februārī vairāk kā trīsdesmit Rūjienas vidusskolas 8.,9.,10. un 11.klases skolēnu piedalījās Ēnu dienā. Skolēni izvēlējās ēnot policistus ugunsdzēsējus,aktierus,bibliotekārus,juristus, dažāda ranga vadītājus un arī skolotājus. Ēnu devējus meklējām ne tikai Rūjienas novadā, bet arī Valmierā un pat Rīgā. Tradicionāli katru gadu dāsnākie ēnu devēji ir Valsts policija, PII „Vārpiņa”, Rūjienas novada pašvaldība, PVD, Jeru pamatskola un Rūjienas vidusskola.

Ēnotāji ne tikai vēro izvēlētās profesijas pārstāvja darbu, bet veido arī interviju ar viņu. Šogad Jeru pamatskolā sporta skolotāju Valēriju Markinu un matemātikas skolotāju Lindu Čākuri ēnoja Sabīne Trusova un Laura Mellupe. Abi skolotāji ir Rūjienas vidusskolas absolventi. Valērijs skolu absolvēja 1985. gadā, bet Linda-1993. gadā.

Piedāvājam lasītājiem abu meiteņu veidoto interviju ar šiem skolotājiem.

 

Cik gadu jūs jau strādājat skolā?

Valērijs: Strādāju jau 13 gadus, sāku strādāt  2000. gadā Jeru pamatskolā.

Linda: Skolā strādāju no 1995.gada 1.septembra. Šis mācību gads man jau deviņpadsmitais.

 

Kāpēc jūs izvēlējāties šo profesiju, un kas jūs motivēja šīs profesijas izvēlē?

Valērijs: Šīs profesijas izvēlē mani motivēja Rūjienas vidusskolas sporta skolotājs Ģirts Bišofs. Kad mācījos skolā, tad patika sports. Atceros, ka ar draugiem veidojām dažādus pasākumus un spēlējām sporta spēles.

Linda: Mana vecmāmiņa ir sākumskolas skolotāja. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem.

 

Kas ir jūsu profesijas spožās puses  un ēnas puses?

Valērijs: Spožās puses ir tās, ka varu strādāt ar jaunatni un uzzināt dažādas aktualitātes. Ēnas – tās, ka negatīvo aizvedu mājās. Ja skolā ir notikusi kāda ķibele, tad, aizbraucot mājās, sanāk dusmas izgāzt arī uz ģimeni.

Linda: Katrā profesijā ir sava „garoziņa”, arī manējā- psiholoģiskā spriedze. Taču darbs un saskarsme ar foršiem skolēniem sniedz gandarījumu, un patīk tas, ka neviena diena nav vienāda.

 

Kādas rakstura īpašības ir nepieciešamas šajā profesijā?

Valērijs: Godīgums, centība sasniegt mērķi, atklātība, sapratne jeb tolerance.

Linda: Pacietība, nepārtraukta jauna zināšanu apgūšana, cilvēcība, stingrība, lai stundās būtu disciplīna.

 

Vai jūsu profesijai, kurā jūs strādājat, ir prestižs sabiedrībā?

Valērijs: Citreiz ir un citreiz nav. Skolotāja profesijai šobrīd nav zemās algas dēļ, bet trenerim ir prestižs, jo manis trenētie audzēkņi sasniedz labus rezultātus.

Linda: Prestižs skolotāja profesijai ir sarucis. Sabiedrība uzskata, ka skolotājiem vajag tikai lielākas algas, jo neviena cita prasība, par ko cīnās skolotāju arodbiedrība, sabiedrībā neizskan.

 

Kādi kuriozi gadījumi ir bijuši jums, strādājot skolā?

Valērijs: Vienreiz pēc sacensībām atstājām Dundagā bumbas, un bija jābrauc atpakaļ krietns gabals. Talsos viena meitene salauza pirkstu, un naktī, pa tumsu, bija jāmeklē slimnīca. Daudzas reizes esmu vedis audzēkņus pie daktera Radziņa. Kad dakteris jautājis, vai audzēknis trenējas pie manis, un saņēmis apstiprinošu atbildi, tad  Radziņam viss esot bijis skaidrs. Vienreiz aizbraucām uz sacensībām neīstajā dienā. Bija jābrauc svētdien, bet aizbraucām sestdien.

Linda: Atgadījumi ir bijuši daudz un dažādi, bet visspilgtāk es atceros tikai vienu. Kad vadīju atklāto stundu citiem skolotājiem, tad viena mana skolniece, atbildot uz jautājumu ”Kāda ir tava vislielākā vēlēšanas?”, teica, ka gribot, lai skolotāja Linda esot viņas mamma.

 

Cik lielā mērā skola jums pašiem palīdzēja profesijas izvēlē?

Valērijs: Ne tik ļoti, bet palīdzēja pats sporta skolotājs, jo tad, kad mans sporta skolotājs Ģirts Bišofs brauca kādās darīšanās, tad varēju mācīt sportu mazākām klasītēm.

Linda: Domāju, ja skolā runā par dzīvi, pieskaroties dažādām profesijām, un  jauniešiem rodas priekšstats. Man bija ļoti jaukas skolotājas Sarmīte Andžejevska un Agnese Pakalne, kuras man deva labu priekšstatu par šo profesiju.

 

Kāpēc, jūsuprāt, jauniešiem būtu jāizvēlas skolotāja profesija?

Valērijs: Domāju, ka lielākoties pašam ir jāsaprot, vai cilvēks grib būt par skolotāju, jo vajag būt labām komunikācijas spējām un jāzina, kā atrast ar audzēkņiem kontaktu.

Linda: Skolā ir nepieciešami jauni cilvēki ar citādāku domāšanu un citu redzējumu uz dzīvi. Man ļoti gribētos, lai skolā „ienāk” jaunie, bet vai es kādam ieteiktu šo profesiju? Laikam nē, jo ir daudz nesakārtotu lietu.

 

Kā Jūs redzat savas profesijas nepieciešamību novada mērogā nākotnē?

Valērijs: Nezinu, kā novada mērogā, bet ir nepieciešams dabūt skolēnus un jauniešus nost no datoriem, vairāk iesaistīt aktivitātēs, lai saprastu, ka tās ir nepieciešamas. Vajag arī pieradināt pie slodzes, jo, piemēram, kad strādāju kolhozā, bija jākrāmē siena pakas. Mugura nostiprinājās, un šobrīd nav nekādu problēmu ar to.

Linda: Tikmēr, kamēr būs bērni, būs vajadzīgi arī skolotāji.

 

Kā Jūs vērtējat pasākumu “Ēnu dienas”?

Valērijs: Patīk. Ir labi, jo jaunieši iepazīstas ar profesiju. Tas ir atbalstāms pasākums.

Linda: Tās ir vajadzīgas jauniešiem, lai viņi iepazītu dažādas profesijas. Mūsdienās jauniešiem ir ļoti grūti izvēlēties, kur iet, ko darīt. Ēnu dienās var labāk izprast kādas profesijas ikdienu un nepieciešamību nākotnē. Tas var palīdzēt izvēlēties nākotnes profesiju.

 

Ko jūs vēlēsiet Rūjienas vidusskolai , gaidot tās 95. jubileju?

Linda: Katras skolas dārgakmeņi ir tās skolēni. Tāpēc Rūjienas vidusskolai novēlu, lai skolā vienmēr ir zināt un darīt griboši skolēni!

Valērijs: Mans vēlējums ir mazliet humoristisks. Lai visi Rūjienas novada vecāki, kas vēl ir reproduktīvajā vecumā, pilda savu pienākumu un rūpējas par to, lai Rūjienā nekad nepietrūktu skolēnu.

 

Paldies par interviju!

Sabīne Trusova, Laura Mellupe